Jaunumi

Rīgas Šaha skolas 50 gadu jubilejas gadā turpinām iepazīt mūsu skolas vēsturi, tradīcijas un tikties ar šaha treneriem. Uz sarunu aicinājām skolas ilggadējo treneri Benitu Vēju, vienmēr dzīvespriecīgo un allaž smaidīgo Latvijas šaha meistari, kura šogad janvārī svinēja nozīmīgu dzīves jubileju. 

Benita Vēja, dzimusi Vilerte, šahu sākusi spēlēt agrā bērnībā un jau trīspadsmit gadu vecumā uzvarējusi Latvijas jauniešu šaha čempionātā. Latvijas sieviešu šaha čempionātā 1963.gadā  tika izcīnīta 2. vieta, 1964. gadā – 3. vieta, bet 1966. gadā tika iegūts Latvijas čempiones tituls.  Latvijas komandas un komandas “Daugava”  sastāvā ir piedalījusies daudzos tā laika augsta reitinga PSRS komandu turnīros. 1967. gadā tika iegūta 2. vieta pie meiteņu galdiņa PSRS Tautu spartakiādē, bet 1971. gadā – 3. vieta pie 1. sieviešu galdiņa PSRS Kausa izcīņā. Vairākas reizes tika izcīnīts Rīgas sieviešu šaha čempiones tituls. No 1978. gada Benita Vēja bija ilggadēja Rīgas Šaha skolas trenere un dalījās savās šaha zināšanās ar jauno paaudzi. 

1. Kas pēc Jūsu domām ir šahs? Sports, zinātne vai māksla? Vai varat pamatot, kāpēc?

Šahā var  saskatīt  visu šo komponenšu – sporta, mākslas, zinātnes – apvienojumu.

Man pašai tuvs ir Emanuela Laskera, 2. pasaules čempiona, teiktais: šahs – tā ir cīņa! Cīņa uz šaha galdiņa ar mērķi uzvarēt – uzvarēt šaha partijā, uzvarēt sacensībās. Tas, ka pie šaha galdiņa tiekas gan gados jauni, gan vecāki spēlētāji ar dažādām sporta klasēm, vēl vairāk kāpina sportisko interesi, mudina mācīties spēlēt labāk. Bet, lai šo mērķi sasniegtu, vajadzīgas gan zināšanas, gan praktiskā pieredze, un tas prasa darbu daudzu gadu garumā. 

Šajos gados veidojas spēlētāja raksturs. Visiem zināms, ka pie šaha galdiņa tiek gan vingrināta loģiskā domāšana, gan pārbaudīts gribasspēks un veidotas spējas ilgstoši strādāt. Te trenē pacietību, mācās ievērot likumus un – arī izrādīt cieņu otram cilvēkam. Manā skatījumā, svarīgākais, ko iemāca šahs katram no mums, ir spēja domāt un pieņemt lēmumus patstāvīgi, nepaļaujoties uz citiem. Šahā ir uzskatāmi redzams, ka nepareizi lēmumi noved pie zaudējuma. 

Liels ieguvums katram spēlētājam ir plašais  cilvēku loks, kurus var satikt pie šaha galdiņa. Tā var iepazīties ar daudziem šahistiem no dažādām vietām tepat Latvijā un pasaulē, tā veidojas arī draudzības. Būt šahistu sabiedrībā ir sava veida privilēģija. Domāju, ka to agrāk vai vēlāk novērtē visi, kas tajā ienākuši.

Saka, ka ne katrs mākslinieks var būt šahists, toties katrs šahists var radīt šedevrus uz šaha galdiņa… Ja nopietni, domāju, ka, jo augstāks šahista spēles līmenis, jo vairāk viņš saskata šaha spēlē mākslas un zinātnes klātbūtni. 

2. Jūsuprāt, ko nozīmē  būt šaha trenerim? Kādām īpašībām ir jāpiemīt trenerim kā personībai? Kādas prasmes un iemaņas jāattīsta?

Pavisam īsi: ir jāmīl šahs un jāmīl savs darbs. Trenerim jābūt šahistam ar spēles pieredzi un pedagoga spējām. Tie ir nosacījumi, lai mācītu bērniem šahu.

Spēles apgūšanu var iedalīt  vairākos  posmos. Mācību sākumposmā, kad tiek apgūti gājieni un pamatnoteikumi, trenera uzdevums ir ieinteresēt audzēkņus apmeklēt nodarbības, piedalīties iesācēju sacensībās. Šajā laikā trenerim vajadzētu būt vērīgam un saprotošam pedagogam, agri pamanīt audzēkņu dotības un spējas. Tālākai sadarbībai svarīga ir individuāla pieeja katram, labs savstarpējais kontakts. Arī sadarbība ar vecākiem, viņu  atbalsts un sapratne, būtiski iespaido mācību procesu. Vecākiem jāsaprot, ka tūlītēji panākumi var arī nebūt, jo šaha spēles apgūšana prasa darbu ne mēnešu, bet gadu garumā.

Nākamajā posmā, sākot ar 2. sporta klasi, ieguldītais darbs būs redzams jaunā šahista spēles izpratnē un sacensību rezultātos, viņa klasifikācijā. Šaha skolu beidzot, audzēkņi jau ir nopietni spēlētāji ar meistara kandidāta jeb m/k klasi vai 1. sporta klasi un izpildītām m/k ballēm, kas jau ir tuvu m/k normas izpildei. Starptautiskā reitingu sistēma, kāda tā ir šobrīd, manos darba gados vēl nebija.

Šahista izaugsmei vienlīdz svarīgas ir zināšanas un praktiskā spēles pieredze. Noteikti nepieciešama spēlēto partiju analīze! Treneris ir galvenais šī procesa organizētājs un no viņa zināšanām, mācību vielas un materiālu atlases ir atkarīgs nodarbību saturs. Treneris ir tas, kurš seko sacensību plāniem, iesaka, kurās piedalīties, analizē spēlētās partijas. Viņš pats arī šajā procesā ir ieguvējs, jo pastāvīgi papildina savas zināšanas. Domāju, ka šajā, manā izpratnē, svarīgākajā, attīstības posmā, trenera kā šahista kvalifikācijai jābūt ne zemākai par m/k līmeni. Svarīgi arī laikus ievērot, kad spējīgākajiem un centīgākajiem audzēkņiem vajadzīga papildu sadarbība ar citu treneri, kura kvalifikācija būtu augstāka.

Nodarbībās un sacensībās tiek kopā pavadīts daudz laika, un ir būtiski, kā trenera attieksme pret savu darbu un prasības ietekmē kopējo gaisotni un to, cik labas ir attiecības audzēkņu starpā. Kopā trenējoties un spēlējot, bieži tiek atrasti draugi visai dzīvei, kas nemaz nav pašsaprotami, jo šahisti, kā jau visi sportisti, ir arī sāncenši… Ļoti satuvina izbraukuma sacensības, tajās labāk iepazīstas arī dažādu treneru audzēkņi.

Domāju, katru treneri iepriecina audzēkņu veiksmes un apbēdina neveiksmes. Prieku sagādā arī bijušo audzēkņu sasniegumi un ne tikai šahā, bet jebkurā jomā. Ja viņiem klājas labi, tas man ir kā apliecinājums, ka šahs dzīvē tiešām palīdz. 

3. Jūs Rīgas Šaha skolā strādājāt ilgus gadus. Sākāt gandrīz no pašiem tās pirmsākumiem, no 1978.gada. Kas visspilgtāk palicis atmiņā no šaha skolā pavadītajiem gadiem? Vai varat padalīties atmiņās par kādu interesantu vai īpašu notikumu, varbūt ar skolas tradīcijām? 

Skolā nostrādāju 30 gadus. Sākumā vairākus gadus kā mācību daļas vadītāja, vēlāk kā trenere. Labi atceros to dienu, kad Aivars Stašāns, kurš toreiz bija skolas direktors, mani pieņēma darbā. Nekad neesmu nožēlojusi šo izvēli. Jau toreiz šaha skolā bija draudzīga un darbam labvēlīga vide, tajā strādāja man pazīstami šahisti – Pauls Podnieks, Vija Rožlapa, vēlāk piebiedrojās arī Maija Malahovska un Ārija Āboliņa.  Šajos gados satiku tik daudzus atsaucīgus un zinošus kolēģus, iepazinu tik daudzus bērnus un viņu vecākus! Gadu gaitā ik pa brīdim nedaudz mainījās un papildinājās skolā strādājošo sastāvs, arī kādreizējie audzēkņi iesaistījās darbā. Ar savām zināšanām dalījās meistari, spēcīgi Latvijas šahisti.

Diemžēl vairākus savus kādreizējos kolēģus vairs nesatikt, viņi ir aizgājuši uz neatgriešanos. Ļoti sāpīgi, kad pāragri zaudēts kāds no audzēkņiem… Arī tas ir piedzīvots šajos gados.

Kopumā man šis laiks pagāja neticami ātri. Acu priekšā no maziem cilvēciņiem izveidojās jaunieši – tik skaisti un gudri! Šobrīd viņi visi jau ir pieauguši, daudziem pašiem ir atvases, kurām mācīt šahu. Ceru, ka to viņi arī dara.

Tie bija interesanti un intensīvi gadi, šajā laikā četras reizes mainījās šaha skolas vadība un katras darbības posms bija ar savām iezīmēm. Protams, lielas pārmaiņas notika pēc Latvijas brīvības atgūšanas. 

Kad sāku strādāt, skolā Aivara Stašāna vadībā galvenā vērība bija vērsta uz rezultātu sasniegšanu, galvenā prasība un vērtējums trenera darbam bija viņa audzēkņu sasniegumi jeb meistarība. To diktēja arī ‘’no augšas’’ toreizējā  Augstākās meistarības skola. Kad Aivars pārgāja trenera darbā, direktora amatā viņu nomainīja Vilija Circene. Viņas izglītība, organizatora spējas un vitālā personība labi atbilda to gadu jaunajai prasībai – šoreiz tā bija prasība pēc masveidības.

Vilijas vadības laiks palicis atmiņā kā daudzu sabiedrisko pasākumu laiks. Tās bija absolventu dienas, ekskursijas, skolas 15. gadadienas atzīmēšana, pasākumi nometnēs. Šādi saieti ļoti ietekmēja gan audzēkņu, gan treneru savstarpējās attiecības un palīdzēja veidot skolā vidi, kas bija patiešām atbilstoša šahistu devīzei – “Gens una sumus!”.

Elmārs Berķis bija direktors, kad sākās barikāžu laiks. Šaha skola toreiz mājoja Smilšu ielā, un barikāžu dalībnieki nāca pie mums sasildīties un atpūsties. 

Atmoda atnesa vairākas pārmaiņas mūsu darbā. Vispirms, mainījās nodarbību vieta. Sākumā pārcēlāmies uz Audēju ielu, vēlāk – uz šaurajām Barona ielas telpām. Tā bija arī mana pēdējā nodarbību vieta. Tagad, direktores Līgas Ungures vadībā, ir izcīnītas un labiekārtotas telpas Pērnavas ielā, tik gaišas un plašas šaha skolai iepriekš nav bijušas.

Otra lielā pārmaiņa bija iespēja braukt uz starptautiskām sacensībām. Visspilgtāk atceros tieši pirmo šādu braucienu. Latvijas 10 labākie jaunie šahisti visās vecumu grupās un mēs, viņus pavadošās  treneres, Vija Rožlapa un es, 1992. gadā devāmies uz pasaules čempionātu jauniešiem Duisburgā. Neticams notikums gan jauniešiem, gan trenerēm! Paldies visiem, kas toreiz mums palīdzēja! Tā kā vēl nebijām ceļojuši ārpus PSRS, gadījās, ka reizēm sajutāmies kā nezinīši Saules pilsētā. Diseldorfas lidostā brīdi pavadījām apmulsumā, nesaprazdami, kā no tās izkļūt, – nebijām iepriekš redzējuši durvis atveramies automātiski… Nu, patiesi, smiekli caur asarām!

Šahā gan varējām sacensties kā līdzīgi ar līdzīgiem. Mūsu bērni, gan mazākie, gan lielākie, bija tādi malači! Lai gan toreiz tik daudz kas bija neierasts, tikām galā ar visu veiksmīgi un izcīnījām augstas vietas. Daniels Frīdmans vispār bija varonis, 3. vieta sešpadsmitgadīgo grupā! Arī pārējo sniegums bija slavējams. 

Vēlākajos gados pierādījās, cik perspektīvi bija šie pirmie  Latvijas  delegācijas jaunie šahisti. Dana Reizniece, Daniels Frīdmans, Māris Krakops, Rolands Bērziņš – šahistiem joprojām labi pazīstami šie vārdi. 

Mājup devāmies jau ar pieredzi un apņēmību citu gadu cīnīties atkal. Ceļā devās arī mūsu līdzi atvestās biezās šaha teorijas enciklopēdijas, pieraksti un šaha figūru komplekti. Toreiz mums nebija tādu iespēju kā tagad, kad līdzi ir dators, kurā ir gan programmas, gan šahistu spēlēto partiju bāze, un nav jāņem līdzi ne teorijas materiāli, ne variantu pieraksti. Tolaik ierasta bija arī prakse turnīros pārrakstīt potenciālo pretinieku spēlēto partiju atklātņu gājienus, lai varētu sagatavoties nākamajām spēlēm. Gatavošanās, tāpat kā izspēlēto partiju analīze, bieži izšķīra spēles iznākumu. 

Atmiņā palikuši arī nākamo gadu braucieni uz pasaules un Eiropas čempionātiem Bratislavā un Segedā. Toreiz braucām mazos īrētos autobusos pašā vasaras karstumā, bez kondicionieriem, turpat autobusa krēslā arī nakšņojot. Apbrīnojami, bet neatceros, ka kāds būtu sūdzējies, bijām tik priecīgi par šo iespēju piedalīties. Segedā ļoti priecājāmies par Māra Krakopa 2. vietu pasaules jauniešu čempionātā grupā līdz 16 gadiem, sirsnīgi līdzi dzīvojot pēdējā kārtā viņa spēlei pret ungāru Pēteru Lēko – partijā, kurā izšķīrās 1. vietas liktenis. 

Gan treneri, gan skolas audzēkņi, domāju, nav aizmirsuši mūsu sadraudzības pasākumus ar Francijas Evrī pilsētas mēriju. Tā bija 1990. un 1991. gadu mija, pirmais ceļojums uz Rietumeiropu – milzu gaidas un saviļņojums. Ceļš vien bija piedzīvojums, jo braucām ar vilcienu divas diennaktis. Mūs uzņēma ar patiesu viesmīlību, jutāmies gaidīti un ļoti aprūpēti. Bērni ieraudzīja Parīzi un mirdzošos Elizejas laukus pašā Ziemassvētku laikā. Šie apmaiņas braucieni bija kā balva un arī stimuls.

4. Ar ko atšķiras mūsdienu šahs no tā, kad trenējāt savus audzēkņus? Kas, varbūt, tagad pietrūkst, ko varam mācīties no tā laika pieredzes?

Nu jau daudzus gadus nepiedalos aktīvajā šaha dzīvē. Neuzņemos spriest par jaunākajiem meklējumiem teorijā un spēles plānos. Var teikt, ka nekas jau tā īsti nav mainījies, uz šaha galdiņa joprojām tiek izdarīti tie paši gājieni un, mērķis – nomatot pretinieka karali – palicis tas pats. Tomēr ir mainījies veids, kā spēlē šahu. Toreiz pazinu klātienes šahu un korespondencšahu, tagad klāt nācis virtuālais šahs, korespondencšaham arī mainījies formāts.

Kādreiz lasīju Garija Kasparova teikto, ka katrā laikmetā tiek spēlēts šim laikmetam atbilstošs šahs. Šobrīd daudzās dzīves jomās valda ātrums, ir liela un dažāda informācijas plūsma no daudziem avotiem. Izskatās, līdzīgi tagad ir arī šahā. Spēlē daudzi, spēlē ātri un daudzās dažādās sacensībās.

Manos aktīvajos gados, gan pašai kā spēlētājai, gan kā trenerei, sacensību Latvijā bija daudz mazāk, spēlēja pārsvarā ar laika kontroli 2–2,5 stundas katram spēlētājam. 1,5 stundas katram spēlētājam jau uzskatīja par saīsināto kontroli. Ātrspēle bija vairāk kā izklaide.

Arī ar šo garo kontroli spēlētāji bieži nonāca ceitnotā – laika trūkumā – un tad sākās cits šahs. Šahisti zina, ka, spēlējot ceitnotā, rezultāts var strauji mainīties. Arī toreizējie mehāniskie šaha pulksteņi nereti izšķīra partijas rezultātu.

Šobrīd notiek daudz sacensību ar saīsinātu laika kontroli. Partijas tiek izspēlētas tikpat kā ceitnotā. Priekšrocības tādā ātrā spēlē ir gados jaunākiem šahistiem, viņi ātrāk skaita, ātrāk izdara gājienus. Pēc sacensību tabulām redzams, ka jauniešiem tāda kontrole patīk. Droši vien arī šāds šahs veicina ātrāku izaugsmi. Tas trenē spēlētāju reakciju, arī nervu sistēmu.

No otras puses, šādā spēles ātrumā biežāk tiek nepamanīta kāda kombinācija, nav arī pietiekami daudz laika iedziļināties iespējamos variantos. Varbūt kļūdos, bet daļa spēles skaistuma un dziļuma pazūd.

20. gadsimta 60. un 70. gadi bija šaha popularitātes uzplaukuma laiks. Mums bija pasaules čempions Mihails Tāls, Aivars Ģipslis un citi spēcīgi šahisti. Toreiz mēs, jaunākie komandas spēlētāji (t.s. jauniešu galdiņš bija komandas sastāvā daudzās starprepubliku sacensībās), varējām vērot un piedalīties šo meistaru kopīgajās partiju un pozīciju analīzēs. Nebija šaha programmu, kuras parādītu labāko risinājumu, tāds bija jāatrod pašiem. Analīzes varēja ilgt stundām! Mēs, jaunieši, tikām iesaistīti, jo analizēja arī mūsu spēlēto partiju pozīcijas. (Toreiz nepabeigtās partijas, t.i., partijas pēc kontroles laika beigām, tika pārtrauktas un spēlētas citā laikā.) Punkts pie jauniešu galdiņa komandu sacensībās bija tikpat vērtīgs kā lielmeistaru izcīnītais pie pirmajiem galdiņiem. Benita rāda foto, kur viņas partiju PSRS komandu čempionāta sacensībās vēro tā laika viens no labākajiem šahistiem, 12. pasaules čempions Anatolijs Karpovs.

To, kā strādāja šie šahisti, vērot bija tiešām pamācoši. Vispirms pozīcijā tika vērtēta, pārrunāts spēles plāns un tikai tad tika bīdītas figūras. Nesteigties, padomāt – tā bija galvenā mācība jaunajiem.

Arī es kā trenere centos pieradināt savus audzēkņus nesasteigt gājienus. Citādi, kā jokojām, “rokas iet pa priekšu tam, ko galva saka.” Nezinu gan, kā, spēlējot pie šī laika sacensību ātrās kontroles, var nesteigties.

5. Droši vien sekojat līdzi mūsdienu šaha aktualitātēm pasaulē un Latvijā. Kādas sajūtas pārņem, jūtot līdzi Latvijas jauniešu startiem šaha sacensībās? 

Šaha notikumiem pasaulē sekoju epizodiski, paskatos labāko spēlētāju partijas internetā. Latvijas šaha dzīves notikumi detalizēti tiek atspoguļoti šaha federācijas mājaslapā. Paldies viņiem par to, jo tā uzzinu arī par savu un skolas bijušo audzēkņu šaha gaitām. Audzēkņu uzvārdi (un dzimšanas gadi!) nepazūd no trenera atmiņas. Dažreiz ilgāku laiku nemanu viņus spēlējam, tad atkal viņi parādās sacensību tabulās un bieži jau kopā ar savām atvasēm. Tas tiešām priecē. Nesen tā arī nopriecājos, ieraugot federācijas lapā foto no olimpiādes Indijā, kurā redzami brālēni Toms un Ritvars pie pirmajiem mūsu izlases galdiņiem. Atcerējos viņus abus tā līdzās spēlējam “Cerību kausa’’ sacensībās… Vai nav lieliski? Tādi malači!

Manos darba gados uz sacensībām – gan republikas, gan ārpus republikas – treneri brauca ar skolas stiprākajiem audzēkņiem, jo pārsvarā sacensībās piedalījās komandas. Skolas komandā lielākoties tika iekļauti visu treneru pirmie spēlētāji, atlase bija ļoti stingra, par komandas sastāvu sprieda treneru sapulcēs. Sacensībās izcīnītās  vietas  bija svarīgas skolas darba vērtējumam un arī finansējumam, jo toreiz braucieni bija apmaksāti.

Šādā atlases sistēmā arvien lielāku sacensību pieredzi ieguva tieši stiprākie spēlētāji. Diemžēl līdz ar to pārējiem šīs sacensību pieredzes pietrūka un tas iespaidoja viņu rezultātus svarīgākajās sacensībās, pēc kuru rezultātiem notika atlase.

Šobrīd, cik es redzu, ir tik daudz individuālu sacensību, kurās var piedalīties visi spēlēt gribošie, ne tikai paši spēcīgākie. Manuprāt, tas ir ļoti labi. 

Vienmēr šaha skolas darbā svarīgs ir bijis vecāku atbalsts. Jāsaka, mūsu audzēkņu vecāku sapratne un uzticēšanās skolas kolektīvam bija tiešām apbrīnojama. Uz sacensībām ārpus republikas komandai līdzi brauca parasti viens treneris, retu reizi divi. Vecāki sāka braukt līdzi bērniem tikai vēlākajos gados, pēc Atmodas. Atbildība trenerim šajos braucienos ir liela, un tas, ka vecāki uzticas trenerim, ir ļoti nozīmīgi.

Atceros 1991. gada augusta braucienu uz Poliju, toreiz Rīgas 1. vidusskolas komanda, kurā bija mani mazākie audzēkņi, bija izcīnījusi tiesības piedalīties turnīrā Poznaņā Polijā. Izbraukšana bija paredzēta 20. augustā, vecāku sapulce – dienā pirms izbraukšanas. 19. augusta rītā visur ziņo par puču Krievijā… Ejot uz sapulci, biju pārliecināta, ka vecāki nolems, lai nebraucam. Tomēr ne, biju kļūdījusies, visi gatavi braucēji. Tas taču brauciens uz ārzemēm! Mums arī paveicās, jo 21.augustā  pučs beidzās. Mēs aizbraucām un uzvarējām.

Atmiņā palicis vēl viens brauciens uz sacensībām, uz to pašu Poznaņu. Mājupceļā mums bija jāsēžas caurbraucošā nakts vilcienā. Bērni dzīvoja poļu ģimenēs, tām trijos naktī bija jāatved viņi uz staciju. Iekāpt gribētāju bija ļoti daudz, bet vilciena stāvēšanas laiks – īss. Vilciens jau tuvojas, bet viena mūsējā trūkst. Spriežam, ko darīt, laika nav un satraukums liels. Vilciens jau sāk braukt, kad ieraugām kavētājus skrienot… Te pēkšņi tas apstājas! Rauls Freimanis, mūsu jaunais treneris (un arī bijušais skolas audzēknis), noreaģējis un norāvis avārijas bremzes kloķi.  Vēlāk, kad jau bijām nomierinājušies, jokojām, ka tā ir ātrspēle, kas attīstījusi tādu reakciju – ātrumā pieņemt pareizo lēmumu.

Un tomēr vecāki mums uzticējās. Viņu atbalsts bija ļoti svarīgs arī vasaras nometņu laikā. Toreiz tās ilga veselu mēnesi, piedalījās 80 bērni un sadzīves apstākļi bija ne tie labākie. Tomēr neatceros, ka būtu bijušas sūdzības un pretenzijas no vecāku puses. Viņi raizējās, vai pietiks vietas gribētājiem, jo bija gadi, kad vietas pietrūka un piedalīties varēja tikai tie bērni, kuriem bija vismaz 3. sporta klase. Tāpēc vecāki bija ieinteresēti, lai bērni visu gadu apmeklētu nodarbības.

Katra vasaras nometne atstāj atmiņas par kopīgiem piedzīvojumiem ne tikai audzēkņiem, bet arī  pieaugušajiem. Lielākoties atcerēties tos ir patīkami visiem… Man spilgtākās palikušas atmiņas par 80.-90. gadu nometnēm. Toreiz bija ierasts, ka tajās uz vietas strādāja  gandrīz visi treneri un arī skolas vadība. Nodarbināti bijām visi. Katru dienu bija šaha nodarbības un sacensības – gan šahā, gan citās sporta spēlēs. Par inventāru un balvām jau iepriekš bija parūpējusies mūsu saimniecības vadītāja Aina Grundmane. Nometnes darba režīms bija iedibināts direktora Aivara Stašāna laikā, un gadu no gada pie tā arī pieturējāmies. Neaizstājama visās nometnēs bija medmāsiņa Žermēna Vazne – pie viņas kā pie ātrās palīdzības skrēja ar katru, pat mazāko veselības problēmu. Daudzus gadus mums nometnēs palīdzēja Brigita Matisone – tagadējās skolas treneres, toreiz audzēknes, Diānas mamma. Atsaucīgi bija arī citu audzēkņu vecāki un iespēju robežās vienmēr palīdzēja, īpaši toreiz tik svarīgajā  transporta jautājumā. 

Nometnē bija daudz dažādu pasākumu un daudz arī jautrības. Toreizējie audzēkņi gan jau atceras kopīgās rīta un vakara līnijas, kurās notika “audzinošais darbs”…

Jāpiemin arī dažas mūsu nometnes Īvandes muižā kopā ar kuldīdzniekiem. Arī no tām ir tikai vislabākās atmiņas.

Rīgā atgriezāmies noguruši, bet arī zinošāki un draudzīgāki.

6. Ko Jūs novēlētu Rīgas Šaha skolai tās 50 gadu jubilejas gadā?

Novēlu skolai arī turpmāk spēlēt gribošus audzēkņus, viņus saprotošus un atbalstošus vecākus. Zinošus un atsaucīgus trenerus.

Visam skolas kolektīvam novēlu radošu un draudzīgu sadarbību un, protams, arī panākumus. Lai ieguvums ir gan izlasēm, gan šahistu saimei un sabiedrībai kopumā!

Raksta autore Ilze Ķempele izsaka lielu paldies Benitai Vējai par atsaucību, tas bija fantastiski aizraujošs piedzīvojums Rīgas Šaha skolas vēsturē un tradīcijās. 

Rakstā publicētas fotogrāfijas, kā arī zemāk redzamā foto galerija no Benitas Vējas personīgā arhīva.

1. 75 gadu jubileju svin šahiste un trenere Benita Vēja//Latvijas Šaha federācija. -14.01.2023.
2. Pastare E. Intervija ar Republikas 1966.g. čempioni šahā Fizikas un matemātikas fakultātes 1.kursa studenti Benitu Vilerti//Padomju Students.- Nr.1.- 12.01.1967.
3. Skriveckis E., Kupče H. Šahs Latvijas Universitātē//LU Bibliotēka.
4. Sports. 1973. gada  labākie//Rīgas balss. – Nr.304.- 29.12.1973.
5. Karlsons P. Cinīši gāza vezumu//Sports. – Nr.114.- 17.07.1992.
6. Šaha vēstis//Sports.- Nr.103.- 04.10.1991.
7. Jampoļska N. Gribu kļūt par pasaules čempionu//Rīgas Balss. – Nr.170.- 27.07.1983.