Latvijas jauniešu čempionātā Rīgas Šaha skolu pārstāvēja 74 audzēkņi un labākie sasniegumi katrā vecuma grupā ir sekojoši:
G8
1.vieta Gabriela Šurunova 7 punkti, treneris A.Pakula, dalīja 1.-2.vietu un papildmačā tika gūta uzvara.
3.vieta Paula Aile 3 punkti, trenere V.Rožlapa, dalīja 3.-4. vietu un papildmačā tika gūta uzvara.
4.vieta Linda Šteinberga, trenere N.Maklakova, dalīja 3.-4.vietu un papildmačā piedzīvots zaudējums.
U8
4.vieta Vladislavs Grigorenko 6 punkti, dalīja 3.-4.vietu, vietu sadalījumu noteica sliktāks papildrādītājs.
G10
1.vieta Aļona Tolmačeva 7,5 punkti, trenere D.Matisone, dalīja 1.-2.vietu, vietu sadalījumu noteica labāks papildrādītājs.
3.vieta Sofija Andrejeva 7 punkti, trenere D.Matisone.
U10
2.vieta Krišjānis Lāzars 7,5 punkti, treneris S.Galkins.
G12
1.vieta Lauma Mieriņa 7,5 punkti, treneri V.Putka/V.Rožlapa.
2.vieta Daria Guminskaya 7 punkti, treneris A.Kažoks.
U12
1.vieta Nikolajs Platonovs 8 punkti, treneri L.Gordijeviča/D.Pogrebnojs.
4.vieta Toms Jeronovičs 6,5 punkti, treneris V.Putka, dalīja 3.-4.vietu, vietu sadalījumu noteica sliktāks papildrādītājs.
G14
1.vieta Naomi Maklakova 8,5 punkti, treneris V.Putka.
2.vieta Marija Kuzņecova 8 punkti, treneris E.Ungurs.
U14
1.vieta Miķelis Vingris 8 punkti 8 spēlēs – absolūtais grupas čempions, treneri V.Rožlapa/E.Ķenģis.
2. vieta Artjoms Tolmačevs 5 punkti, trenere D.Matisone, dalīja 2.-4.vietu, vietu sadalījumu noteica savstarpējo spēļu rezultāts.
3.vieta Arseniy Derbenev 5 punkti, treneris E.Ungurs, dalīja 2.-4.vietu, vietu sadalījumu noteica savstarpējo spēļu rezultāts.
4.vieta Reinis Valdats 5 punkti, treneris I.Paune, dalīja 2.-4.vietu, vietu sadalījumu noteica savstarpējo spēļu rezultāts.
G16
1.vieta Melānija Luīze Jansone 5,5 punkti, trenere V.Rožlapa.
U16
1.vieta Arsēnijs Savičevs 7,5 punkti, trenere D.Matisone.
2.vieta Aleksejs Adamovičs 7 punkti, treneris L.Borisovs.
3.vieta Marats Francs 6,5 punkti, trenere D.Matisone, dalīja 3.-4.vietu, vietu sadalījumu noteica labāks otrais papildrādītājs.
4.vieta Artjoms Zajakins 6,5 punkti, treneris A.Bataševs, dalīja 3.-4.vietu, vietu sadalījumu noteica sliktāks otrais papildrādītājs.
G18
1.vieta Darja Zubova 7 punkti, treneris E.Ungurs.
3.vieta Emīlija Apine 3,5 punkti, treneris S.Galkins.
U18
1.vieta Emīls Jānis Mieriņš 8,5 punkti.
2.vieta Kirills Bogdonovičs 6 punkti, trenere D.Matisone, dalīja 2.-4.vietu, vietu sadalījums noteica savstarpējo spēļu rezultāts.
3.vieta Jevgēnijs Springis 6 punkti, trenere D.Matisone, dalīja 2.-4.vietu, vietu sadalījumu noteica savstarpējo spēļu rezultāts.
4.vieta Ivans Mjatežs 6 punkti, treneris L.Borisovs, dalīja 2.-4.vietu, vietu sadalījumu noteica savstarpējo spēļu rezultāts.
Jāizceļ, ka mazajai Aļonai Tolmačevai izcīnīts ceturtais čempiones tituls pēc kārtas. Naomi Maklakovai un Emīlam Jānim Mieriņam trešais čempiona tituls pēc kārtas. Savukārt, Miķelim Vingrim un Laumai Mieriņai, lai arī ar pārtraukumiem, bet tomēr izcīnīti trešie čempionu tituli.
25.februārī norisinājās online klasifikācjas turnīrs IV sporta klasēm, kur piedalījās 62 dalībnieki un 7 izdevās izpildīt nepieciešamo 6 punktu normu jaunajai III sporta klasei.
1.vieta Davids Petuhovs (7 punkti), 2.vieta Pāvils Vilhelms Florens (7 punkti), 3.vieta Gustavs Mačs (6 punkti), 4.vieta Kristers Grigorjevs (6 punkti), 5.vieta Deniss Jukovs (6 punkti), 6. vieta Kristers Lūsis (6 punkti), 7.vieta Teodors Krauze (6 punkti). Apsveicam visus jaunos III sporta klašu īpašniekus!
Labākās trīs meitenes turnīrā – 1.vieta Agate Sakne (5 punkti), 2.vieta Rūta Šupiņa (5 punkti), 3.vieta Anna Čirkova (4,5 punkti)
Un 18.martā norisinājās online klasifikācjas turnīrs III sporta klasēm, kur piedalījās 47 dalībnieki un 7 izdevās izpildīt nepieciešamo 6 punktu normu jaunajai II sporta klasei.
vieta Mārcis Bite (7 punkti), 2.vieta Adrians Kuzņecovs (6 punkti), 3.vieta Jānis Ručs (6 punkti), 4.vieta Marija Jermaka (6 punkti), 5.vieta Daniils Mihailovs (6 punkti), 7.vieta Andrejs Ivanovs (6 punkti). Apsveicam visus jaunos II sporta klašu īpašniekus!
Labāks trīs meitenes turnīrā – 1.vieta Marija Jermaka (6 punkti), 2.vieta Anna Koržanova (5,5 punkti), 3.vieta Valērija Pochvērija (5 punkti).
Diemžēl abos notikušajos online klasifikācijas turnīros saskārāmies ar negodīgu spēli un dažiem dalībniekiem gūtais rezultāts netika ieskaitīs. Jaunos šahistus aicinām stingri piedomāt par savu uzvedību online šaha turnīros, jo tiekoties klātienes šaha turnīros, būs redzama jūsu meistarība. Tāpēc aicinām spēlēt pašiem un darīt to godīgi, jo stipriem un gudriem bērniem pieder šaha nākotne.
3.-5.martā aizvadīts jau otrais klasifikācijas I un augstākām sporta klasēm, kur 28 dalībnieku konkurencē par uzvarētāju ar 6 punktiem 7 spēlēs kļuva MK Miķelis Vingris, ar tikpat punktiem 2.vietā NM Emīls Jānis Mieriņš un 3.vietā ar 4,5 punktiem Einārs Ļahs. 4,5 punktus izcīnīja vēl 5 spēlētāji un attiecīgi dalot 3.-8.vietu ierindojās secīgi Dmitrijs Lisovskis (4.vieta), Pāvels Sokolovskis (5.vieta), Romāns Tolmačevs (6.vieta), Roberts Hops (7.vieta), MK Artjoms Tolmačevs (8.vieta).
Labākās meitenes turnīrā ieguva katra pa trim punktiem un pēc koeficienta ierindojās secīgi: 1.vieta Marija Krasiļņikova, 2.vieta Aļona Tolmačeva, 3.vieta Darja Zubova.
Lai arī šoreiz nevienam dalībniekam neizdevās izcīnīt meistarkandidāta balli, tomēr tika aizvadīts spēcīgs turnīrs Rīgas Šaha skolas stiprākajiem audzēkņiem, tāpat turnīrs bija labs treniņš pirms gaidāmā Latvijas jauniešu čempionāta.
Rīgas Šaha skolas 50 gadu jubilejas gadā turpinām iepazīt mūsu skolas vēsturi, tradīcijas un tikties ar šaha treneriem. Uz sarunu aicinājām skolas ilggadējo treneri Benitu Vēju, vienmēr dzīvespriecīgo un allaž smaidīgoLatvijas šaha meistari, kura šogad janvārī svinēja nozīmīgu dzīves jubileju.
Benita Vēja, dzimusi Vilerte, šahu sākusi spēlēt agrā bērnībā un jau trīspadsmit gadu vecumā uzvarējusi Latvijas jauniešu šaha čempionātā. Latvijas sieviešu šaha čempionātā 1963.gadā tika izcīnīta 2. vieta, 1964. gadā – 3. vieta, bet 1966. gadā tika iegūts Latvijas čempiones tituls. Latvijas komandas un komandas “Daugava” sastāvā ir piedalījusies daudzos tā laika augsta reitinga PSRS komandu turnīros. 1967. gadā tika iegūta 2. vieta pie meiteņu galdiņa PSRS Tautu spartakiādē, bet 1971. gadā – 3. vieta pie 1. sieviešu galdiņa PSRS Kausa izcīņā. Vairākas reizes tika izcīnīts Rīgas sieviešu šaha čempiones tituls. No 1978. gada Benita Vēja bija ilggadēja Rīgas Šaha skolas trenere un dalījās savās šaha zināšanās ar jauno paaudzi.
1. Kas pēc Jūsu domām ir šahs? Sports, zinātne vai māksla? Vai varat pamatot, kāpēc?
Šahā var saskatīt visu šo komponenšu – sporta, mākslas, zinātnes – apvienojumu.
Man pašai tuvs ir Emanuela Laskera, 2. pasaules čempiona, teiktais: šahs – tā ir cīņa! Cīņa uz šaha galdiņa ar mērķi uzvarēt – uzvarēt šaha partijā, uzvarēt sacensībās. Tas, ka pie šaha galdiņa tiekas gan gados jauni, gan vecāki spēlētāji ar dažādām sporta klasēm, vēl vairāk kāpina sportisko interesi, mudina mācīties spēlēt labāk. Bet, lai šo mērķi sasniegtu, vajadzīgas gan zināšanas, gan praktiskā pieredze, un tas prasa darbu daudzu gadu garumā.
Šajos gados veidojas spēlētāja raksturs. Visiem zināms, ka pie šaha galdiņa tiek gan vingrināta loģiskā domāšana, gan pārbaudīts gribasspēks un veidotas spējas ilgstoši strādāt. Te trenē pacietību, mācās ievērot likumus un – arī izrādīt cieņu otram cilvēkam. Manā skatījumā, svarīgākais, ko iemāca šahs katram no mums, ir spēja domāt un pieņemt lēmumus patstāvīgi, nepaļaujoties uz citiem. Šahā ir uzskatāmi redzams, ka nepareizi lēmumi noved pie zaudējuma.
Liels ieguvums katram spēlētājam ir plašais cilvēku loks, kurus var satikt pie šaha galdiņa. Tā var iepazīties ar daudziem šahistiem no dažādām vietām tepat Latvijā un pasaulē, tā veidojas arī draudzības. Būt šahistu sabiedrībā ir sava veida privilēģija. Domāju, ka to agrāk vai vēlāk novērtē visi, kas tajā ienākuši.
Saka, ka ne katrs mākslinieks var būt šahists, toties katrs šahists var radīt šedevrus uz šaha galdiņa… Ja nopietni, domāju, ka, jo augstāks šahista spēles līmenis, jo vairāk viņš saskata šaha spēlē mākslas un zinātnes klātbūtni.
2. Jūsuprāt, ko nozīmē būt šaha trenerim? Kādām īpašībām ir jāpiemīt trenerim kā personībai? Kādas prasmes un iemaņas jāattīsta?
Pavisam īsi: ir jāmīl šahs un jāmīl savs darbs. Trenerim jābūt šahistam ar spēles pieredzi un pedagoga spējām. Tie ir nosacījumi, lai mācītu bērniem šahu.
Spēles apgūšanu var iedalīt vairākos posmos. Mācību sākumposmā, kad tiek apgūti gājieni un pamatnoteikumi, trenera uzdevums ir ieinteresēt audzēkņus apmeklēt nodarbības, piedalīties iesācēju sacensībās. Šajā laikā trenerim vajadzētu būt vērīgam un saprotošam pedagogam, agri pamanīt audzēkņu dotības un spējas. Tālākai sadarbībai svarīga ir individuāla pieeja katram, labs savstarpējais kontakts. Arī sadarbība ar vecākiem, viņu atbalsts un sapratne, būtiski iespaido mācību procesu. Vecākiem jāsaprot, ka tūlītēji panākumi var arī nebūt, jo šaha spēles apgūšana prasa darbu ne mēnešu, bet gadu garumā.
Nākamajā posmā, sākot ar 2. sporta klasi, ieguldītais darbs būs redzams jaunā šahista spēles izpratnē un sacensību rezultātos, viņa klasifikācijā. Šaha skolu beidzot, audzēkņi jau ir nopietni spēlētāji ar meistara kandidāta jeb m/k klasi vai 1. sporta klasi un izpildītām m/k ballēm, kas jau ir tuvu m/k normas izpildei. Starptautiskā reitingu sistēma, kāda tā ir šobrīd, manos darba gados vēl nebija.
Šahista izaugsmei vienlīdz svarīgas ir zināšanas un praktiskā spēles pieredze. Noteikti nepieciešama spēlēto partiju analīze! Treneris ir galvenais šī procesa organizētājs un no viņa zināšanām, mācību vielas un materiālu atlases ir atkarīgs nodarbību saturs. Treneris ir tas, kurš seko sacensību plāniem, iesaka, kurās piedalīties, analizē spēlētās partijas. Viņš pats arī šajā procesā ir ieguvējs, jo pastāvīgi papildina savas zināšanas. Domāju, ka šajā, manā izpratnē, svarīgākajā, attīstības posmā, trenera kā šahista kvalifikācijai jābūt ne zemākai par m/k līmeni. Svarīgi arī laikus ievērot, kad spējīgākajiem un centīgākajiem audzēkņiem vajadzīga papildu sadarbība ar citu treneri, kura kvalifikācija būtu augstāka.
Nodarbībās un sacensībās tiek kopā pavadīts daudz laika, un ir būtiski, kā trenera attieksme pret savu darbu un prasības ietekmē kopējo gaisotniun to, cik labas ir attiecības audzēkņu starpā. Kopā trenējoties un spēlējot, bieži tiek atrasti draugi visai dzīvei, kas nemaz nav pašsaprotami, jo šahisti, kā jau visi sportisti, ir arī sāncenši… Ļoti satuvina izbraukuma sacensības, tajās labāk iepazīstas arī dažādu treneru audzēkņi.
Domāju, katru treneri iepriecina audzēkņu veiksmes un apbēdina neveiksmes. Prieku sagādā arī bijušo audzēkņu sasniegumi un ne tikai šahā, bet jebkurā jomā. Ja viņiem klājas labi, tas man ir kā apliecinājums, ka šahs dzīvē tiešām palīdz.
3. Jūs Rīgas Šaha skolā strādājāt ilgus gadus. Sākāt gandrīz no pašiem tās pirmsākumiem, no 1978.gada. Kas visspilgtāk palicis atmiņā no šaha skolā pavadītajiem gadiem? Vai varat padalīties atmiņās par kādu interesantu vai īpašu notikumu, varbūt ar skolas tradīcijām?
Skolā nostrādāju 30 gadus. Sākumā vairākus gadus kā mācību daļas vadītāja, vēlāk kā trenere. Labi atceros to dienu, kad Aivars Stašāns, kurš toreiz bija skolas direktors, mani pieņēma darbā. Nekad neesmu nožēlojusi šo izvēli. Jau toreiz šaha skolā bija draudzīga un darbam labvēlīga vide, tajā strādāja man pazīstami šahisti – Pauls Podnieks, Vija Rožlapa, vēlāk piebiedrojās arī Maija Malahovska un Ārija Āboliņa. Šajos gados satiku tik daudzus atsaucīgus un zinošus kolēģus, iepazinu tik daudzus bērnus un viņu vecākus! Gadu gaitā ik pa brīdim nedaudz mainījās un papildinājās skolā strādājošo sastāvs, arī kādreizējie audzēkņi iesaistījās darbā. Ar savām zināšanām dalījās meistari, spēcīgi Latvijas šahisti.
Diemžēl vairākus savus kādreizējos kolēģus vairs nesatikt, viņi ir aizgājuši uz neatgriešanos. Ļoti sāpīgi, kad pāragri zaudēts kāds no audzēkņiem… Arī tas ir piedzīvots šajos gados.
Kopumā man šis laiks pagāja neticami ātri. Acu priekšā no maziem cilvēciņiem izveidojās jaunieši – tik skaisti un gudri! Šobrīd viņi visi jau ir pieauguši, daudziem pašiem ir atvases, kurām mācīt šahu. Ceru, ka to viņi arī dara.
Tie bija interesanti un intensīvi gadi, šajā laikā četras reizes mainījās šaha skolas vadība un katras darbības posms bija ar savām iezīmēm. Protams, lielas pārmaiņas notika pēc Latvijas brīvības atgūšanas.
Kad sāku strādāt, skolā Aivara Stašāna vadībā galvenā vērība bija vērsta uz rezultātu sasniegšanu, galvenā prasība un vērtējums trenera darbam bija viņa audzēkņu sasniegumi jeb meistarība. To diktēja arī ‘’no augšas’’ toreizējā Augstākās meistarības skola. Kad Aivars pārgāja trenera darbā, direktora amatā viņu nomainīja Vilija Circene. Viņas izglītība, organizatora spējas un vitālā personība labi atbilda to gadu jaunajai prasībai – šoreiz tā bija prasība pēc masveidības.
Kopā ar direktori Viliju Circeni un kolēģiem Aivaru Stašānu, Žermēnu Vazni un Ainu Grundmani
Vilijas vadības laiks palicis atmiņā kā daudzu sabiedrisko pasākumu laiks. Tās bija absolventu dienas, ekskursijas, skolas 15. gadadienas atzīmēšana, pasākumi nometnēs. Šādi saieti ļoti ietekmēja gan audzēkņu, gan treneru savstarpējās attiecības un palīdzēja veidot skolā vidi, kas bija patiešām atbilstoša šahistu devīzei – “Gens una sumus!”.
Kopā ar direktori V.Circeni un kolēģiem Rīgas Šaha skolas nometnē Feimaņos
Elmārs Berķis bija direktors, kad sākās barikāžu laiks. Šaha skola toreiz mājoja Smilšu ielā, un barikāžu dalībnieki nāca pie mums sasildīties un atpūsties.
Kopā ar Rīgas Šaha skolas direktoru E.Berķi un kolēģiem
Atmoda atnesavairākas pārmaiņasmūsu darbā. Vispirms, mainījās nodarbību vieta. Sākumā pārcēlāmies uz Audēju ielu, vēlāk – uz šaurajām Barona ielas telpām. Tā bija arī mana pēdējā nodarbību vieta. Tagad, direktores Līgas Ungures vadībā, ir izcīnītas un labiekārtotas telpas Pērnavas ielā, tik gaišas un plašas šaha skolai iepriekš nav bijušas.
Kopā ar direktori L.Unguri un kolēģiem Rīgas Šaha skolas telpās Rīgā, Audēju ielā 7/9
Otra lielā pārmaiņa bija iespēja braukt uz starptautiskām sacensībām. Visspilgtāk atceros tieši pirmo šādu braucienu. Latvijas 10 labākie jaunie šahisti visās vecumu grupās un mēs, viņus pavadošās treneres, Vija Rožlapa un es, 1992. gadā devāmies uz pasaules čempionātu jauniešiem Duisburgā. Neticams notikums gan jauniešiem, gan trenerēm! Paldies visiem, kas toreiz mums palīdzēja! Tā kā vēl nebijām ceļojuši ārpus PSRS, gadījās, ka reizēm sajutāmies kā nezinīši Saules pilsētā. Diseldorfas lidostā brīdi pavadījām apmulsumā, nesaprazdami, kā no tās izkļūt, – nebijām iepriekš redzējuši durvis atveramies automātiski… Nu, patiesi, smiekli caur asarām!
Šahā gan varējām sacensties kā līdzīgi ar līdzīgiem. Mūsu bērni, gan mazākie, gan lielākie, bija tādi malači! Lai gan toreiz tik daudz kas bija neierasts, tikām galā ar visu veiksmīgi un izcīnījām augstas vietas. Daniels Frīdmans vispār bija varonis, 3. vieta sešpadsmitgadīgo grupā! Arī pārējo sniegums bija slavējams.
No 1992.gada preses no B.Vējas personīgā arhīvaNo 1992.gada preses no B.Vējas personīgā arhīva
Vēlākajos gados pierādījās, cik perspektīvi bija šie pirmie Latvijas delegācijas jaunie šahisti. Dana Reizniece, Daniels Frīdmans, Māris Krakops, Rolands Bērziņš – šahistiem joprojām labi pazīstami šie vārdi.
Kopā ar treneri V.Rožlapu un jaunajām šahistēm G.Vēju, L.Āboliņu, I.Kažoku un D.Reiznieci.
Mājup devāmies jau ar pieredzi un apņēmību citu gadu cīnīties atkal. Ceļā devās arī mūsu līdzi atvestās biezās šaha teorijas enciklopēdijas, pieraksti un šaha figūru komplekti. Toreiz mums nebija tādu iespēju kā tagad, kad līdzi ir dators, kurā ir gan programmas, gan šahistu spēlēto partiju bāze, un nav jāņem līdzi ne teorijas materiāli, ne variantu pieraksti. Tolaik ierasta bija arī prakse turnīros pārrakstīt potenciālo pretinieku spēlēto partiju atklātņu gājienus, lai varētu sagatavoties nākamajām spēlēm. Gatavošanās, tāpat kā izspēlēto partiju analīze, bieži izšķīra spēles iznākumu.
Atmiņā palikuši arī nākamo gadu braucieni uz pasaules un Eiropas čempionātiem Bratislavā un Segedā. Toreiz braucām mazos īrētos autobusos pašā vasaras karstumā, bez kondicionieriem, turpat autobusa krēslā arī nakšņojot. Apbrīnojami, bet neatceros, ka kāds būtu sūdzējies, bijām tik priecīgi par šo iespēju piedalīties. Segedā ļoti priecājāmies par Māra Krakopa 2. vietupasaules jauniešu čempionātā grupā līdz 16 gadiem, sirsnīgi līdzi dzīvojot pēdējā kārtā viņa spēlei pret ungāru Pēteru Lēko – partijā, kurā izšķīrās 1. vietas liktenis.
Kopā ar jaunajiem šahistiem braucienā uz BratislavuKopā ar Latvijas šahistiem Segedā 1994.gadā
Gan treneri, gan skolas audzēkņi, domāju, nav aizmirsuši mūsu sadraudzības pasākumus ar Francijas Evrī pilsētas mēriju. Tā bija 1990. un 1991. gadu mija, pirmais ceļojums uz Rietumeiropu – milzu gaidas un saviļņojums. Ceļš vien bija piedzīvojums, jo braucām ar vilcienu divas diennaktis. Mūs uzņēma ar patiesu viesmīlību, jutāmies gaidīti un ļoti aprūpēti. Bērni ieraudzīja Parīzi un mirdzošos Elizejas laukus pašā Ziemassvētku laikā. Šie apmaiņas braucieni bija kā balva un arī stimuls.
4. Ar ko atšķiras mūsdienu šahs no tā, kad trenējāt savus audzēkņus? Kas, varbūt, tagad pietrūkst, ko varam mācīties no tā laika pieredzes?
Nu jau daudzus gadus nepiedalos aktīvajā šaha dzīvē. Neuzņemos spriest par jaunākajiem meklējumiem teorijā un spēles plānos. Var teikt, ka nekas jau tā īsti nav mainījies, uz šaha galdiņa joprojām tiek izdarīti tie paši gājieni un, mērķis – nomatot pretinieka karali – palicis tas pats. Tomēr ir mainījies veids, kā spēlē šahu. Toreiz pazinu klātienes šahu un korespondencšahu, tagad klāt nācis virtuālais šahs, korespondencšaham arī mainījies formāts.
Kādreiz lasīju Garija Kasparova teikto, kakatrā laikmetā tiek spēlēts šim laikmetam atbilstošs šahs. Šobrīd daudzās dzīves jomās valda ātrums, ir liela un dažāda informācijas plūsma no daudziem avotiem. Izskatās, līdzīgi tagad ir arī šahā. Spēlē daudzi, spēlē ātri un daudzās dažādās sacensībās.
Manos aktīvajos gados, gan pašai kā spēlētājai, gan kā trenerei, sacensību Latvijā bija daudz mazāk, spēlēja pārsvarā ar laika kontroli 2–2,5 stundas katram spēlētājam. 1,5 stundas katram spēlētājam jau uzskatīja par saīsināto kontroli. Ātrspēle bija vairāk kā izklaide.
Arī ar šo garo kontroli spēlētāji bieži nonāca ceitnotā – laika trūkumā – un tad sākās cits šahs. Šahisti zina, ka, spēlējot ceitnotā, rezultāts var strauji mainīties. Arī toreizējie mehāniskie šaha pulksteņi nereti izšķīra partijas rezultātu.
Šobrīd notiek daudz sacensību ar saīsinātu laika kontroli. Partijas tiek izspēlētas tikpat kā ceitnotā. Priekšrocības tādā ātrā spēlē ir gados jaunākiem šahistiem, viņi ātrāk skaita, ātrāk izdara gājienus. Pēc sacensību tabulām redzams, ka jauniešiem tāda kontrole patīk. Droši vien arī šāds šahs veicina ātrāku izaugsmi. Tas trenē spēlētāju reakciju, arī nervu sistēmu.
No otras puses, šādā spēles ātrumā biežāk tiek nepamanīta kāda kombinācija, nav arī pietiekami daudz laika iedziļināties iespējamos variantos. Varbūt kļūdos, bet daļa spēles skaistuma un dziļuma pazūd.
20. gadsimta 60. un 70. gadi bija šaha popularitātes uzplaukuma laiks. Mums bija pasaules čempions Mihails Tāls, Aivars Ģipslis un citi spēcīgi šahisti. Toreiz mēs, jaunākie komandas spēlētāji (t.s. jauniešu galdiņš bija komandas sastāvā daudzās starprepubliku sacensībās), varējām vērot un piedalīties šo meistaru kopīgajās partiju un pozīciju analīzēs. Nebija šaha programmu, kuras parādītu labāko risinājumu, tāds bija jāatrod pašiem. Analīzes varēja ilgt stundām! Mēs, jaunieši, tikām iesaistīti, jo analizēja arī mūsu spēlēto partiju pozīcijas. (Toreiz nepabeigtās partijas, t.i., partijas pēc kontroles laika beigām, tika pārtrauktas un spēlētas citā laikā.) Punkts pie jauniešu galdiņa komandu sacensībās bija tikpat vērtīgs kā lielmeistaru izcīnītais pie pirmajiem galdiņiem. Benita rāda foto, kur viņas partiju PSRS komandu čempionāta sacensībās vēro tā laika viens no labākajiem šahistiem, 12. pasaules čempions Anatolijs Karpovs.
Benitas Vējas šaha partiju vēro Anatolijs Karpovs
To, kā strādāja šie šahisti, vērot bija tiešām pamācoši. Vispirms pozīcijā tika vērtēta, pārrunāts spēles plāns un tikai tad tika bīdītas figūras. Nesteigties, padomāt – tā bija galvenā mācība jaunajiem.
Arī es kā trenere centos pieradināt savus audzēkņus nesasteigt gājienus. Citādi, kā jokojām, “rokas iet pa priekšu tam, ko galva saka.” Nezinu gan, kā, spēlējot pie šī laika sacensību ātrās kontroles, var nesteigties.
5. Droši vien sekojat līdzi mūsdienu šaha aktualitātēm pasaulē un Latvijā. Kādas sajūtas pārņem, jūtot līdzi Latvijas jauniešu startiem šaha sacensībās?
Šaha notikumiem pasaulē sekoju epizodiski, paskatos labāko spēlētāju partijas internetā. Latvijas šaha dzīves notikumi detalizēti tiek atspoguļoti šaha federācijas mājaslapā. Paldies viņiem par to, jo tā uzzinu arī par savu un skolas bijušo audzēkņu šaha gaitām. Audzēkņu uzvārdi (un dzimšanas gadi!) nepazūd no trenera atmiņas. Dažreiz ilgāku laiku nemanu viņus spēlējam, tad atkal viņi parādās sacensību tabulās un bieži jau kopā ar savām atvasēm. Tas tiešām priecē. Nesen tā arī nopriecājos, ieraugot federācijas lapā foto no olimpiādes Indijā, kurā redzami brālēni Toms un Ritvars pie pirmajiem mūsu izlases galdiņiem. Atcerējos viņus abus tā līdzās spēlējam “Cerību kausa’’ sacensībās… Vai nav lieliski? Tādi malači!
Benita Vēja kopā ar audzēkņiem “Cerību kauss” sacensībās
Manos darba gados uz sacensībām – gan republikas, gan ārpus republikas – treneri brauca ar skolas stiprākajiem audzēkņiem, jo pārsvarā sacensībās piedalījās komandas. Skolas komandā lielākoties tika iekļauti visu treneru pirmie spēlētāji, atlase bija ļoti stingra, par komandas sastāvu sprieda treneru sapulcēs. Sacensībās izcīnītās vietas bija svarīgas skolas darba vērtējumam un arī finansējumam, jo toreiz braucieni bija apmaksāti.
Šādā atlases sistēmā arvien lielāku sacensību pieredzi ieguva tieši stiprākie spēlētāji. Diemžēl līdz ar to pārējiem šīs sacensību pieredzes pietrūka un tas iespaidoja viņu rezultātus svarīgākajās sacensībās, pēc kuru rezultātiem notika atlase.
Šobrīd, cik es redzu, ir tik daudz individuālu sacensību, kurās var piedalīties visi spēlēt gribošie, ne tikai paši spēcīgākie. Manuprāt, tas ir ļoti labi.
Vienmēr šaha skolas darbā svarīgs ir bijis vecāku atbalsts. Jāsaka, mūsu audzēkņu vecāku sapratne un uzticēšanās skolas kolektīvam bija tiešām apbrīnojama. Uz sacensībām ārpus republikas komandai līdzi brauca parasti viens treneris, retu reizi divi. Vecāki sāka braukt līdzi bērniem tikai vēlākajos gados, pēc Atmodas. Atbildība trenerim šajos braucienos ir liela, un tas, ka vecāki uzticas trenerim, ir ļoti nozīmīgi.
Atceros 1991. gada augusta braucienu uz Poliju, toreiz Rīgas 1. vidusskolas komanda, kurā bija mani mazākie audzēkņi, bija izcīnījusi tiesības piedalītiesturnīrā Poznaņā Polijā. Izbraukšana bija paredzēta 20. augustā, vecāku sapulce – dienā pirms izbraukšanas. 19. augusta rītā visur ziņo par puču Krievijā… Ejot uz sapulci, biju pārliecināta, ka vecāki nolems, lai nebraucam. Tomēr ne, biju kļūdījusies, visi gatavi braucēji. Tas taču brauciens uz ārzemēm! Mums arī paveicās, jo 21.augustā pučs beidzās. Mēs aizbraucām un uzvarējām.
Atmiņā palicis vēl viens brauciens uz sacensībām, uz to pašu Poznaņu. Mājupceļā mums bija jāsēžas caurbraucošā nakts vilcienā. Bērni dzīvoja poļu ģimenēs, tām trijos naktī bija jāatved viņi uz staciju. Iekāpt gribētāju bija ļoti daudz, bet vilciena stāvēšanas laiks – īss. Vilciens jau tuvojas, bet viena mūsējā trūkst. Spriežam, ko darīt, laika nav un satraukums liels. Vilciens jau sāk braukt, kad ieraugām kavētājus skrienot… Te pēkšņi tas apstājas! Rauls Freimanis, mūsu jaunais treneris (un arī bijušais skolas audzēknis), noreaģējis un norāvis avārijas bremzes kloķi. Vēlāk, kad jau bijām nomierinājušies, jokojām, ka tā ir ātrspēle, kas attīstījusi tādu reakciju – ātrumā pieņemt pareizo lēmumu.
Un tomēr vecāki mums uzticējās. Viņu atbalsts bija ļoti svarīgs arī vasaras nometņu laikā. Toreiz tās ilga veselu mēnesi, piedalījās 80 bērni un sadzīves apstākļi bija ne tie labākie. Tomēr neatceros, ka būtu bijušas sūdzības un pretenzijas no vecāku puses. Viņi raizējās, vai pietiks vietas gribētājiem, jo bija gadi, kad vietas pietrūka un piedalīties varēja tikai tie bērni, kuriem bija vismaz 3. sporta klase. Tāpēc vecāki bija ieinteresēti, lai bērni visu gadu apmeklētu nodarbības.
Kopbilde ar Rīgas Šaha skolas vasaras nometnes audzēkņiem
Katra vasaras nometne atstāj atmiņas par kopīgiem piedzīvojumiem ne tikai audzēkņiem, bet arī pieaugušajiem. Lielākoties atcerēties tos ir patīkami visiem… Man spilgtākās palikušas atmiņas par 80.-90. gadu nometnēm. Toreiz bija ierasts, ka tajās uz vietas strādāja gandrīz visi treneri un arī skolas vadība. Nodarbināti bijām visi. Katru dienu bija šaha nodarbības un sacensības – gan šahā, gan citās sporta spēlēs. Par inventāru un balvām jau iepriekš bija parūpējusies mūsu saimniecības vadītāja Aina Grundmane. Nometnes darba režīms bija iedibināts direktora Aivara Stašāna laikā, un gadu no gada pie tā arī pieturējāmies. Neaizstājama visās nometnēs bija medmāsiņa Žermēna Vazne – pie viņas kā pie ātrās palīdzības skrēja ar katru, pat mazāko veselības problēmu. Daudzus gadus mums nometnēs palīdzēja Brigita Matisone – tagadējās skolas treneres, toreiz audzēknes, Diānas mamma. Atsaucīgi bija arī citu audzēkņu vecāki un iespēju robežās vienmēr palīdzēja, īpaši toreiz tik svarīgajā transporta jautājumā.
Nometnē bija daudz dažādu pasākumu un daudz arī jautrības. Toreizējie audzēkņi gan jau atceras kopīgās rīta un vakara līnijas, kurās notika “audzinošais darbs”…
Jāpiemin arī dažas mūsu nometnes Īvandes muižā kopā ar kuldīdzniekiem. Arī no tām ir tikai vislabākās atmiņas.
Rīgā atgriezāmies noguruši, bet arī zinošāki un draudzīgāki.
6. Ko Jūs novēlētu Rīgas Šaha skolai tās 50 gadu jubilejas gadā?
Novēlu skolai arī turpmāk spēlēt gribošus audzēkņus, viņus saprotošus un atbalstošus vecākus. Zinošus un atsaucīgus trenerus.
Visam skolas kolektīvam novēlu radošu un draudzīgu sadarbību un, protams, arī panākumus. Lai ieguvums ir gan izlasēm, gan šahistu saimei un sabiedrībai kopumā!
Raksta autore Ilze Ķempele izsaka lielu paldies Benitai Vējai par atsaucību, tas bija fantastiski aizraujošs piedzīvojums Rīgas Šaha skolas vēsturē un tradīcijās.
Rakstā publicētas fotogrāfijas, kā arī zemāk redzamā foto galerija no Benitas Vējas personīgā arhīva.
Brauciens kopā ar treneri V.Rožlapu un jaunajiem šahistiem uz Aluštu Krimā 1990.gadāKopā ar treneri A.Stašānu un jaunajiem šahistiem vienā no ārzemju braucieniemKopā ar Rīgas Šaha skolas audzēkņiem Rīgā, Audēju ielā 7/9.Kopā ar Rīgas Šaha skolas audzēknēm Rīgā, Audēju ielā 7/9Kopā ar Rīgas Šaha skolas absolventiem skolas 30 gadu jubilejāKopā ar 5.pasaules šaha čempioni, starptautisko lielmeistari šahā Nonu Gaprindašvili un starptautisko lielmeistari šahā Nanu Aleksandriju 1967.gadā LiepājāPSRS čempionāta pusfinālā 1972.gadā KlaipēdāPSRS čempionāta finālā 1969.gadā Gori, Gruzijā. Spēle pret ukrainieti Martu Šuļu.
18.-19. februārī aizvadīts tradicionālā bērnu un jauniešu komandu turnīra Cerību kauss 2023 pusfināls, kas šogad notika jau 50-to reizi. Cerību kauss pirmo reizi oficiāli sācies tālajā 1973.gadā, šogad 2023.gadā sacensības notika plašajās Transporta un sakaru institūta (TSI) telpās, Rīgā, Lomonosova ielā 1, kur ļoti ērti iekārtojas visas 46 pusfināla komandas, kopā pamatspēlētāji un rezervisti vairāk kā 200 dalībnieku. TSI jau vairāku gadu garumā atbalsta Latvijas šaha turnīrus, kas īpaši noder jauno šahistu turnīru organizēšanā.
Par pusfināla uzvarētājiem kļuva Rīgas Šaha skolas treneres Vijas Rožlapas audzēkņu komanda “Vilciens” izcīnot 28 punktus. Interesants ir arī fakts, ka Vija Rožlapa kā trenere ir piedalījusies pašās pirmajās Cerību kausa sacensībās.
Otrajā vietā trenera Aivara Raudives komanda ARchess club-2, kuru kontā izcīnīti 27 punkti. Ar nelielu atstarpi seko trešās vietas ieguvēji – Rīgas Šaha skolas trenera Semjona Galkina komanda “Šaha haizivis”, kuriem izcīnīti 25 punkti.
Savukārt, no 2023.gada Cerību kausa pusfinālā uz Cerību kausa 2023 finālu kvalificējās 10 komandas pēc nolikuma un viena papildus komanda, jo kāda finālā iekļuvusī komanda atteicās no savām tiesībām spēlēt finālā, attiecīgi piedaloties pusfinālā), kopā 11 komandas izcīnīja tiesības piedalīties finālā:
Vilciens – Rīgas Šaha skola, V.Rožlapa
ARchess club – 2, ARchess, A.Raudive
Šaha haizivis – Rīgas Šaha skola, S.Galkins
Dream Team – Rīgas Šaha skola, L.Gordijeviča / A.Parhomenko
Jautrais karalis – A.Bētiņš
Gambits – Rīgas Šaha skola, F.Poļakovs
Rēzekne BJSS – Rēzekne, A.Vasiļkovs
Kaissa 3 – Rīgas Šaha skola, D.Matisone
Teikas karaļi – Rīgas Šaha skola, V.Rožlapa
ThinkB4UMoveIII – Rīgas Šaha skola, E.Ungurs
Kaissa 2 – Rīgas Šaha skola, D.Matisone
Individuālie sniegumi pie galdiņiem:
1.galdiņš
1.vieta – Kristaps Ozoliņš, komanda “Vilciens”, 7,5 punkti
2.vieta – Kirils Iļjins, komanda “Dream Team”, 7 Punkti
3.vieta – Dmytro Shomin, komanda “The German International school of Riga”, 7 punkti
4.vieta – Vsevolods Pekarskis, komanda “EKSPRESIS”, 7 punkti
2.galdiņš
1.vieta – Edvars Ļahs, komanda “Vilciens”, 9 punkti (100% rezultāts!)
2.vieta – Aļiev Arif, komanda “Kaissa 3”, 7 punkti
3.vieta – Aleksandrs Tolpigins “Rīgas Mats”, 7 punkti
3.galdiņš
1.vieta – Daniils Aleksejevs, komanda “ARchess club -2”, 9 punkti (100% rezultāts!)
2.vieta – Emīls Bergmanis, komanda “CPC”, 8 punkti
3.vieta – Maks Gailums, komanda “Gambits”, 7 punkti
4.galdiņš
1.vieta – Aļina Vaščinska, komanda “ARchess club – 4”, 8 punkti
2.vieta – Maria Labecka, komanda “Šaha haizivis”, 8 punkti
3.vieta – Gabriela Šurunova, komanda “Brīvbandinieki”, 8 punkti
Labākais rezervists zēniem:
Roberts Sarbantovičs, komanda “Jautrais karalis” 5 punkti 7 spēlēs
Labākā rezerviste meitenēm:
Madara Tetere, komanda “Zelta dāma” 2 punkti 3 spēlēs
Cerību kauss sacensības tradicionāli ir bijušas un būs sacensības jaunākajiem šahistiem, kuri gūst gan pirmo pieredzi, gan pirmo iedvesmu, kā arī nostiprina savas pirmās šaha stiprās iemaņas, un arī šoreiz tika izcelti bērni dažādās kategorijās.
Jaunāko dalībnieku veicināšanas balvas saņēma jaunākie sacensību dalībnieki – 2017.gadā dzimusī Adele Luka-Indāne, 2016.gadā dzimušie Gabriela Šurunova, Olivers Smilga, Benito Kupče, Ernests Kumarins. Jāatzīmē, ka mazajai Gabrielai tika izcīnīta arī 3.vieta pie meiteņu galdiņa!
Suminājām komandas, kuras pie mums ir braukušas no tuvākām un tālākām pilsētām – Babīte, Mārupe, Vangaži, Limbaži, Baldone, Cēsis, Jūrmala, Kuldīga, Venstpils, Rēzekne, Jēkabpils.
Komandas: Lielupe 2023, Rēzeknes BJSS, Šaha kaķi, Zelta dāma, Ventspils, Jēkabpils – 2, Jēkabpils nākotne, Gauja, Ventas rumba, CPC.
Emblēmu konkursā apbalvojumus saņēma 7 komandu emblēmas – Zelta dāma, Ekstrēms, Kaissa 2, ARchess klubs – 3, Zolitūde, Kaissa 4, Jautrais karalis.
Un pirms pēdējās spēļu kārtas neliels uzmundrinājums un veiksmes vēlējumi tika tiem dalībniekiem, kam astoņās spēlēs vēl nebija izdevies tikt pie sekmīga rezultāta. Notika veiksmes ruksīša izloze un piešķīrām citas mini pārsteiguma balvas labākam garastāvoklim, jo zinām, ka, lai kļūtu par lielmeistaru būs jāiztur nemāzāk kā 1000 zaudētas partijas!
Lai katram mazajam šahistam stāv klāt šāds veiksmes ruksīsītis, vai kāds cits mazs prieciņš dot spēku un prieku turpināt šaha cīņas. Punkti būs agrāk vai vēlāk.
“Rozā pantēras” – vienīgā komanda, kur pie visiem galdiņiem spēlēja meitenes, tieši tāpat kā senāk (pat pirms 50-mit gadiem) līdzīgs ar līdzīgu, meitenes spēlēja ar zēniem.
Lai turnīrs ritētu raiti, strādāja vesela komanda gan galvenais tiesnesis Verners Putka, Rīgas Šaha skolas metodiķi Aleksejs Pakula un Nellija Maklakova, kā arī triesnešu palīgi Rīgas Šaha skolas treneres Larisa Gordijeviča un Anastasija Parhomenko, Liepājas Šaha kluba trenere Gaļina Sudmale, tā arī palīdzēja Rīgas Šaha skolas audzēkņi Gustavs Stinka, Aleksandrs Krasiļņikovs, Naomi Maklakova, Marija Krasiļņikova, Dafne Maklakova, Marija Kuzņecova. Mēs gan strādājam, gan mācāmies, šādi lielie turnīri mums ir liels izaicinājums un milzu atbildība.
Esam priecīgi par katru mazo dalībnieku un dalībnieci, kurš varēja gūt šo unikālo pieredzi un būt klāt un piedalīties piecdesmitajā bērnu un jauniešu Cerību kausa pusfinālā.
Esam ļoti pateicīgi par sadarību gan Latvijas Šaha federācijai, gan Transporta un sakaru institūtam un jau 25.-26.martā tiekamies Cerību kausa 2023.gada finālā, šeit pat TSI telpās.
Šogad Rīgas Šaha skola svin Latvijas bērnu un jauniešu atklātā komandu čempionāta “Cerību kauss” 50 gadu jubileju.
“Cerību kauss” – šaha turnīrs, kas ir izturējis laika pārbaudi un, par spīti dažādajiem izaicinājumiem šajos gados, nav mainījis savu nosaukumu, kā arī ir palicis uzticīgs Rīgas Šaha skolai kā vienam no tā organizatoriem. Par to, ka mums Latvijā ir tāds gadskārtējs komandu čempionāts tieši jaunāko klašu skolēniem, ir milzīgs prieks un lepnums, jo tieši viņi ir mūsu šaha cerības.
Atskatoties sacensību vēsturē, komandas vispirms vienmēr ir sacentušās “Cerību kausa” pusfinālā par iekļūšanu labāko komandu finālā. Katru gadu mūs ir priecējuši interesantie un savdabīgie skolēnu komandu nosaukumi, to noformējums. Kādi tik nosaukumi šajos gados nav bijuši – sākot no “Čeburaška”, “Aurora”, “Kaisa”, “Nu, pagaidi!” 20. gadsimta 70. tajos gados līdz 90. gadu komandām “Excelsior”, “Sharks”, “Kings” un “21. gadsimts”!
“Cerību kauss” ir tās šaha sacensības, par kuru norisi vienmēr ir bijusi interese un tās ir tikušas atspoguļotas ne tikai Latvijas galvaspilsētas Rīgas masu medijos, bet arī skolēnu pārstāvēto vietējo pašvaldību presē, kā piemēram, Kuldīgas, Bauskas, Madonas, Jēkabpils.
Mazliet ielūkosimies “Cerību kausa” vēsturē caur tā laika presē rakstīto.
1975. gada rakstā Skolotāju Avīzēvar lasīt, ka “Cerību kausa” izcīņā togad spēkiem mērojās Rīgas skolu visjaunākie audzēkņi (1964.gadā dzimušie un jaunāki), kuri startēja treneru grupu izlasēs – 4 zēni un 1 meitene. Ceļojošo kausu, kas bija piepildīts ar konfektēm, saņēma trenera P.Šadurska komanda “Aurora”. 2.vietu izcīnīja komanda “Čeburaška”(treneris M.Aršanskis), 3.vietā ierindojās “Rīgas tornis”(treneris P.Šadurskis), 4.vietā – “64”(treneris P.Šadurskis), 5.vietā – “Kaisa-75”(treneris A.Akmentiņš), bet 6.vietā – “Nu, pagaidi”(treneris P.Podnieks).
Savukārt, citā publikācijā no laikraksta “Sports”uzzinām, ka 1983. gadā Rīgas šaha BJSS (bērnu un jaunatnes sporta skolas) organizētajās sacensībās visjaunākajiem (1972.g.dzim. un jaunākiem) šahistiem “Cerību kauss” piekšsacīkstēs piedalījās 28 šaha skolas treneru komandas. Par ceļojošo kausu tajā gadā cīnījās Tallinas, Ļvovas, Narvas, Kedaiņu, Kuldīgas un Rīgas rajona šahisti kopā ar piecām labākajām mājinieku komandām. Uzvarēja Kedaiņu komanda “Nevežis”. 2. un 3. vietā Rīgas Šaha skolas treneru N.Dubrovina un V.Rožlapas komandas “Drakons-83” un “Jaunība”. Zīmīgi, ka individuāli viens no labākajiem rezultātiem bija Aleksejam Širovam, nākamajam šaha lielmeistaram.
1989. gadā “Cerību kausā-89” piedalījās 44 komandas ar norises vietu Rīgas Sporta pilī. Ir jau jūtama Latvijas Atmodas elpa, sāk parādīties tādi nosaukumi kā “Mazā Ģilde”, kas 70.gados diez vai būtu iespējams. No laikraksta “Sports”publikācijas uzzinām, ka iepriekšējā gadā Rīgas Šaha skolas trenera M.Aršanska komanda “Čeburaška” ir uzvarējusi tā laika galvenajā “Cerību kausa-88” turnīrā, kas bija Vissavienības mēroga fināla sacensības ar kvalifikācijas ziņā spēcīgu jauno šahistu piedalīšanos. 1. vietu 1989. gadā ieguva treneru M.Moskoviča un M.Aršanska komanda “Mazā Ģilde”, 2.vietā atstājot Kuldīgas “Rumbu”. Trešā godalga tika Rīgas “Nezinītim”.
20. gadsimta 90. gados manāma starptautiska pieskaņa šo sacensību rīkošanā, kā arī komandu nosaukumos var just angļu valodas klātbūtni. 1992. gadā, kā rakstīja tā laika presē, Rīgā bija ieradusies 41 komanda no Baltijas valstīm un Kijevas. 1. vietu ieguva Rīgas Šaha skolas treneres Ārijas Āboliņas audzēkņu komanda “Jaunā zvaigzne”, apsteidzot viesus no Kijevas – komandu “Jupiter”. 3. un 4.vietā – Jēkabpils “Sēlija”un Rīgas Šaha skolas trenera Leonīda Borisova audzēkņu komanda “Excelsior”.
1994. gadā “Cerību kausa-94” pusfinālā, kas norisinājās Rīgas Tehniskās universitātes telpās, piedalījās 42 komandas no Latvijas pilsētām un laukiem, vienlaikus pie melni baltajiem galdiņiem sēžoties 210 bērniem. Spraigā cīņā 1. vieta – Rīgas Šaha skolas trenera Leonīda Borisova vadītajai komandai “Excelsior”, 2. vietā – Alekseja Andaburska trenētā “Ziemeļblāzma I”, bet 3. vietā treneres Tatjanas Voronovas audzēkņu komanda “Vunderšahs”. 4.-5. vietu dalīja “Baltais zirgs”(tr. Igors Sakovičs) un Jēkabpils “Helios”(tr. Gunārs Pušmucāns).
1995. gadā “Cerību kausa-95” pusfinālāpārliecinoši uzvarēja trenera Leonīda Borisova vadītā komanda“Excelsior”, atkārtojot savu panākumu. Arī norises vieta – nemainīgi Rīgas Tehniskās universitātes telpās, šoreiz komandu mazliet mazāk – 38. Ar Rīgas Šaha skolas treneru komandām mēģināja cīkstēties Jēkabpils, Jelgavas, Valkas, Salaspils, Maltas un Rēzeknes pārstāvji.
Savukārt, 1996. gadā “Cerību kausa-96” pusfinālāpārliecinoši 1. vietu ieguva trenera Aivara Stašāna audzēkņu komanda “21. gadsimts”, kurā spēlēja 3 meitenes un 2 zēni, no kurām Ilzi Bērziņu šodien pazīstam kā šaha lielmeistari.
Lasot informāciju par godalgoto vietu komandu sastāviem, kā arī par labākajiem individuālajiem rezultātiem pie to galdiņiem, varam atpazīt arī vairākus tā laika jauno šahistu vārdus, kuri, par spīti visam, dziļi sirdī ir palikuši uzticīgi šaham un tam, ko šaha skolā ir iemācījušies, un ir saistījuši savu profesionālo nodarbošanos ar šahu.
Tas tikai pierāda, cik šahs var būt aizraujošs, ka gribas ar to atkal nodarboties vēl un vēl. Bieži vien jau citā veidā, bet … Šahs ir tas, kas vieno – gan skolas audzēkņus, gan trenerus, gan tiesnešus un šaha turnīru organizatorus. Un vecākus, kas nenogurstoši seko līdzi bērnu treniņiem un startiem sacensībās, atbalsta un, kad vajag, arī sarāj un samīļo.
Atskatoties uz “Cerību kausa” sacensību vēsturi, secinājums ir tikai viens – “Cerību kauss” ir bijis jau 50 gadus, tas šobrīd ir un notiek, tāpēc tam noteikti ir jābūt arī nākotnē, un arī fotohronikai, kas raksturotu tā vēsturi.
Aicinām visus, kas sirdī jūt vēlmi dalīties ar fotogrāfijām vai stāstiem no daudzajām “Cerību kausa” sacensībām, veidot “Cerību kausa” vēsturi un fotohroniku kopā ar Rīgas Šaha skolu.
Uz tikšanos “Cerību kausa” pusfinālā un finālā, līdzi ņemot labu garastāvokli un kādu foto vai stāstu no raibās šaha dzīves!
Foto redzama Rīgas Šaha skolas treneres V.Rožlapas komanda 1983.gada “Cerību kauss” sacensībās. Ar kausu Rīgas Šaha skolas audzēknis, tagadējais šaha lielmeistars Aleksejs Širovs. Foto no raksta autores Ilzes Ķempeles personīgā arhīva
2023.gada 11.februārī norisinājās piemiņas turnīrs par godu izcilajam šahistam, trenerim un žurnālistam Aivaram Gipslim (1937-2000), kurā teicami startēja arī vairāki Rīgas Šaha skolas audzēkņi. 1. vietu ieguvaRīgas Šaha skolas audzēknis Arsēnijs Savičevs, sagādājot patīkamu pārsteigumu, par ko liels prieks. Apsveicam! Visi turnīra rezultāti apskatāmi šeit.
Aivars Gipslis bija starptautiskais lielmeistars šahā, treneris un žurnālists – ilggadējs žurnāla “Šahs” galvenais redaktors. Bērnību A. Gipslis pavadījis Grīziņkalnā. 12 gadu vecumā Rīgas Pionieru pilī sāka mācīties šahu pie trenera Jāņa Krūzkopa vienlaicīgi ar Mihailu Tālu. Kļūstot par profesionālu šahistu, ilgus gadus bija otrs spēcīgākais latviešu lielmeistars pēc M. Tāla.
A.Gipslis bija vairākkārtējs Latvijas PSR čempions šahā – kopš 1955.gada titulu kopumā izcīnījis 8 reizes. PSRS sporta meistars kopš 1957. gada, starptautiskais lielmeistars no 1967. gada. A.Gipslis bijis pasaules eksčempiones šahā Nonas Gaprindašvili treneris no 1966. līdz 1979. gadam, kā arī ilgus gadus devis vērtīgus šaha padomus Rīgas Šaha skolas trenerei Vijai Rožlapai. 1976. gadā viņam piešķirts PSRS Nopelniem bagātā trenera nosaukums. Gipšļa trenētā PSRS sieviešu izlase uzvarēja sešās Pasaules šaha olimpiādēs.
Studijas Latvijas Valsts universitātē pabeidza 1959. gadā, iegūstot inženiera ekonomista izglītību. Dzīves pēdējos gados A.Gipslis kā treneris strādāja Rīgas Šaha skolā, kur viens no viņa izcilākajiem audzēkņiem bija Arkādijs Naidičs, un Universitātes sportā. 1987. gadā tika nodibināts Latvijas Valsts universitātes Šaha klubs, kuru no 1992. gada vadīja lielmeistars Aivars Gipslis, un kurā četras reizes nedēļā notika teorētiskās un praktiskās nodarbības. Pieauga šahistu sportiskie rezultāti, piedaloties gan individuālajos, gan komandu čempionātos. Sākot no 1994. gada Latvijas Universitātes studenti sāka piedalīties Latvijas un starptautiskajos šaha turnīros.
Nevar nepiekrist izcilā Latvijas šahista Aivara Gipšļa teiktajiem vārdiem [..] šahu vajag ne tikai spēlēt, bet arī mīlēt.Un to arī viņš darīja. Spēlēja ar mīlestību, tāpēc nav jābrīnās, ka vēl joprojām viņu atceras un par viņu raksta visā pasaulē, arī mūsdienās pasaules populārajā šaha portālā chess.com.
11. un 12. februārī Rīgas Šaha skolā aizvadītas II sporta klašu klasifikācijas sacensības. Turnīrā piedalījās 46 skolas audzēkņi un 4 no tiem izdevās izpildīt I sporta klases normu, izcīnot 5,5 punktus 7 spēlēs.
Par kopējā turnīra uzvarētāju un labāko meiteni turnīrā kļuva Daria Guminskaya, par labāko zēnu un 2.vietu turnīra kopvērtējumā izcīnīja Ruben Jahangiryan, 2.vieta zēniem un 3.vieta kopvērtējumā Kristapam Andrejam Eglītim, 2.vieta meitenēm 4.vieta turnīrā Nikolai Danielai Liepiņai. Visi šie jaunieši izcīnīja 5,5 punktus un I sporta klases normu.
3.vieta zēniem ar 5 punktiem Maksimiliānam Bodakam un 3.vieta meitenēm ar 3,5 punktiem Dafnei Maklakovai.
Rīgas Šaha skolai 2022.gada 1. septembrī apritēja 50 gadi kopš tās dibināšanas. Viens no skolas lepnumiem ir tās treneri, bijušie un esošie, kuri nenogurstoši dalās savās zināšanās ar skolas audzēkņiem, iemācot ne tikai spēlēt šahu augstā līmenī, bet arī izaudzinot skolas audzēkņus par personībām, kas spēj radoši un loģiski domāt, analizēt situācijas un pieņemt lēmumus.
Šodien uz sarunu aicinājām mūsu skolas ilggadējo treneri Viju Rožlapu, kura šajās dienās var svinētnozīmīgu notikumu, īpašu jubileju, jo tieši pirms 59 gadiem, 1964. gada 5. februārī, sāka strādāt par šaha treneri Rīgas 3. bērnu un jaunatnes sporta skolā. Tā bija pirmā no Rīgas sporta skolām, kurā tika atvērta šaha nodaļa. Mazliet vēlāk šaha nodaļas parādījās arī citās Rīgas bērnu un jaunatnes sporta skolās. Piemēram, 2. sporta skolā par šaha nodaļu atbildīgais bija Pauls Podnieks, bet 1.sporta skolā –Zigfrīds Solmanis. Vijai Rožlapai toreiz bija tikai 22 gadi, 1. sporta klase šahā, 7 gadu pieredze Latvijas šaha izlasē un neliela pieredze no Rīgas 36. vidusskolas skolas laikiem, kad, pati vēl mācoties skolā, bija vadījusi skolas šaha pulciņu. Skolas laikā Rīgas 36.vidusskolā starpbrīžos tika spēlēts šahs ar fizikas un matemātikas skolotājiem, arī ar skolas direktoru Ivaru Pauni. Vadot šaha pulciņu, trīs no Vijas Rožlapas audzēkņiem kļuva par 1. sporta klases šahistiem. To vidū bija arī kāda meitene, kura mācījās vienu klasi augstāk par treneri Viju, tā bija Maija Malahovska. Pateicoties veiksmīgai treneres un viņas audzēknes sadarbībai, nepilna gada laikā Maija izpildīja 1.sporta klasi un Viju sauca par savu pirmo šaha mākslas skolotāju[1]. Vēlāk ilgus gadus Vija Rožlapa un Maija Malahovska bija kolēģes Rīgas Šaha skolā.
Sākot šaha gaitas, Vija Rožlapa daudz spēlēja gan jauniešu, gan pieaugušo sacensībās. V.Rožlapai pieder savdabīgs rekords – no 1959. gada līdz 1998. gadam viņa nebija izlaidusi nevienu Latvijas šaha čempionātu sievietēm, 1967., 1971., 1972., 1974. gados kļūstot par čempioni un daudzas reizes kāpjot uz goda pjedestāla. Startējusi četrās PSRS Tautu spartakiādēs: 1959., 1963., 1967. un 1975. gadā, divreiz spēlējusi PSRS sieviešu čempionāta finālā – 1962. un 1967. gadā. 1958.gadā – LPSR čempione jaunietēm, bet 1960.gadā – PSRS čempione jaunietēm [2]. 1972. gadā Vija Rožlapa pārstāvēja Latviju PSRS šaha olimpiādē. 1971.gadā V.Rožlapa izpildīja meistarkandidātes normu, bet 1980.gadā kļuva par sporta meistari šahā. 2002., 2003.gadā – par Latvijas senioru čempioni. Pasaules Senioru komandu čempionātos 2014. un 2015.gadā 3. vieta, bet 2022. gadā – 1.vieta Latvijas dāmu izlases sastāvā, no kurām 3 izlases dalībnieces, kā Vija Rožlapa pati ar lepnumu atzīst, ir viņas audzēknes – Rīgas Šaha skolas direktore, FIDE meistare un trenere Līga Ungure, Latvijas šaha meistares Ingrīda Priedīte un Astra Goldmane.
Trenere Vija Rožlapa kā Rīgas Šaha skolas trenere ir izaudzinājusi daudz labu un izcilu šahistu. Divi audzēkņi kļuvuši par pasaules čempioniem: 1988.gadā Aleksejs Širovs kadetiem (jaunieši līdz 16 gadu vecumam) [3] un 2002. gadā Laura Rogule (četrpadsmitgadīgo jauniešu grupā)[4]. Par Vijas Rožlapas audzēkņu panākumiem priecājās un rakstīja arī ārzemju latviešu presē [5]. Alberts Cimiņš, Starptautiskās kategorijas šaha tiesnesis, ir tiesājis un palīdzējis organizēt vairākus tūkstošus šaha turnīru. Kopā ar Vijas Rožlapas audzēkni Aivaru Laizānu regulāri rīko šaha turnīrus Rīgas Šaha federācijas telpās, Rīgā, Maskavas ielā 32, kur pēdējos divos gados janvārī tika noorganizēts īpašs ātrspēles jeb blica turnīrs par godu Vijas Rožlapas dzimšanas dienai. Treneres audzēknis Egons Lavendelis ir prestižā “RTU Open” organizētājs, bijis 2017.gada Eiropas sieviešu čempionāta direktors, bet Diāna Matisone ir Rīgas Šaha skolas ilggadēja šaha trenere. Šo sarakstu varētu turpināt…[6]
Vai atceraties savu pirmo darba dienu šaha trenera amatā?
Protams, atceros, un tā nebūt nebija viegla. Sākums bija tāds – Rīgas 3. bērnu un jaunatnes sporta skolas direktorsbija sarunājis, ka par šaha treneri pie viņa nāks strādāt sporta meistars Igors Ždanovs, taču tā vietā, pie direktora atbraucām mēs divatā ar I.Ždanovu. Atceros, kā viņš direktoram paziņoja, ka tomēr skolā nestrādāšot, bet esot atradis citu treneri, tas ir, mani. Par to direktors īpaši priecīgs nejutās, tomēr ar šo faktu samierinājās, un es tur sāku strādāt. Nācās pierādīt, ko varam. Un varējām arī. Tajā pašā gadā skolēnu jaunatnes spartakiādē Kuldīgā ar audzēkņiem ieguvām 1.vietu.
Bet tā pirmā diena, tas arī bija humors… Pirmā nodarbība – Dārza ielā 3, tādā kā bērnu istabā, kas atradās netālu no Rīgas 3. bērnu un jaunatnes sporta skolas. Es toreiz, par laimi sev, biju no Šaha kluba dabūjusi lielo demonstrācijas dēli. Tolaik, tas bija ar koka figūriņām, kas jākabina uz tādām kā nagliņām, tad jau vēl nebija nekādu magnētu. Zināju, ka skola bija pasūtījusi uz pirmo nodarbību šaha figūru komplektus un šaha galdiņus, taču izrādījās, ka pasūtīti bija nevis šaha galdiņi, bet gan galdiņi 100 lauciņu dambretei… Nācās pārplānot nodarbību. Pastāstīju par šaha vēsturi, iepazīstināju ar galvenajiem šaha pamatjēdzieniem, bet tad – sadalījāmies 2 komandās un spēlējām uz lielā demonstrācijas dēļa, ja jau nebija šaha galdiņu.
Vai varat dalīties atmiņās par kādu interesantu vai spilgtu notikumu no savas šahistes karjeras? Ir zināms fakts, ka 1976. gadā esat uzvarējusi pat tā brīža pasaules šaha čempioni sievietēm Nonu Gaprindašvili. Kādas bija sajūtas?
Sajūtas bija šausmīgas, tā bija mana vienīgā uzvara šajā turnīrā! Bilance man pret Nonu Gaprindašvili ir 1 pret 8, jo tajā laikā bieži tikāmies. Tā bija manā mūžā, laikam, visgarākā partija, jo, kopā ar pārtraukšanu – 6 stundas tika spēlētas nākamajā dienā, tā ilga gandrīz 11 stundas, tika izspēlēti ap 103 gājieniem. Tajā laikā šaha partijai laika kontrole bija 2,5 stundas katram spēlētājam uz pirmajiem 40 gājieniem, tad partija tika pārtraukta un izspēlēta nākošajā dienā. Tas bija 1976. gadā Tbilisi, kad mēs spēlējām PSRS šaha kausa izcīņā komandām [7]. Pirmie 2 vīriešu galdiņi un 1. sieviešu galdiņš spēlēja toreiz uz skatuves, bija jūtams, ka spēlējam ar mājiniekiem. Kad uzvarēju, bija jau krietni vēls, ap vienpadsmitiem vakarā, jutos nogurusi un ļoti nāca miegs. Atceros, ka tobrīd domāju tikai par to, ka pēc šīs partijas mani sagaida vēl vienas pārtrauktās partijas izspēle. Sākumā pat nemanīju, ka ir jau tik vēls, ka jādodas gulēt, nevis izspēlēt nākamo pārtraukto partiju.
Spilgti atceros notikumus 1960.gadā, kad kļuvu par PSRS jauniešu čempioni[8].Toreiz spēlējām Maskavā, kur paralēli jauniešu čempionātiem notika M.Tāla – M.Botviņņika mačs par pasaules čempiona titulu. Gājām katru dienu skatīties, tās sajūtas bija neaprakstāmas. Visur zālē uzraksti krievu valodā “Saglabājiet klusumu”, taču pie kārtējā M.Tāla figūras upura, sajūtas bija kā kādā futbola nevis šaha mačā – visur ovācijas, aplausi un daudz, ļoti daudz M.Tāla atbalstītāju, kaut gan mačs notika Maskavā un M.Botviņņiks taču bija maskavietis.
Kas pēc Jūsu domām, ir mainījies šaha trenera darbā šajos gados?
Pirmkārt, protams, viss, kas ir saistībā ar modernajām tehnoloģijām. Tomēr uzskatu, ka vislabāk ar bērniem ir izanalizēt partiju uz šaha galdiņa, īpaši ar jaunākajiem, lai labāk varētu saprast datora vērtējumu plusos un mīnusos, jo ne vienmēr var paļauties tikai uz datoru.
Otrkārt, mūsdienās ir mainījušies daudzi uzskati par bērniem. Parasti uzskatīja, ka apmēram piecos ar pusi gados bērniem attīstās loģiskā domāšana un, lai to padziļinātu, būtu vēlams šajā vecumā bērniem mācīties spēlēt šahu. Bija ideja, ka vajadzētu visos bērnudārzos mācīt šaha spēli, taču nebija jau, kas māca. Es pat savā laikā mēģināju pēc savas iniciatīvas iet uz Teikas vidusskolai tuvāko bērnudārzu mācīt bērniem šahu – 2 reizes nedēļā pa pusstundai no rītiem. Doma man bija, ka lielākā daļa no viņiem pēc bērnudārza pabeigšanas varētu atnākt trenēties uz Teikas vidusskolu. Bet iznākumā tikai daži no bērniem gribēja nopietnāk trenēties, tikai viena meitene aizcīnījās līdz 1.sporta klasei.
Mana pārliecība tomēr ir šāda – ja bērns sāk trenēties ļoti agrā vecumā, tad tas ir jāturpina regulāri, vismaz 2 reizes nedēļā, jo, ja nodarbības būs retāk, tad bērni bieži vien līdz nākamajai nodarbībai jau būs aizmirsuši, kas bija iepriekš iemācīts, jo nav vēl tās noturības šajā vecumā.
Mūsdienās, pateicoties modernajām tehnoloģijām, ar katru gadu palielinās to bērnu skaits, kas iemācās spēlēt šahu arvien agrākā vecumā, un sāk trenēties šahā jau vēl pirms skolas sākuma. Pie manis vienmēr ir nākuši bērni jau no bērnudārza vecuma. Atceros, ka Miķelim Vingrim, kas arī ļoti agri atnāca pie manis trenēties, bērnudārza vecumā jau bija 1.sporta klase, arī Egons Lavendelis pie manis atnāca trenēties, kad viņam bija tikai 4 gadi, 7 gados viņam bija jau 2.sporta klase. Manas audzēknes, Rīgas Šaha skolas treneres un lielmeistares Lauras Rogules meitas Lauma Mieriņa un Līva Mieriņa arī sāka trenēties pie manis agrā vecumā. Cik atceros, Alekseju Širovu tēvs atveda uz šaha treniņu pie manis, kad viņam bija 6 gadi.
Kādām īpašībām, pēc Jūsu domām, ir jāpiemīt jaunajiem šahistiem, lai spētu gūt panākumus šahā?
Bērni ir bērni. Par talantiem runājot, daudz atkarīgs no vecākiem, kā viņi ir ievirzījuši bērna intereses [9]. Runājot, piemēram, par Alekseju Širovu, jau mazotnē bija redzams, ka viņam piemīt fenomenāla atmiņa un ka viņš ir šaha fanātiķis. Aleksejs nāca uz nodarbībām katru dienu un darbojās tik ilgi, kamēr projām gāju es. Izteikts taktiķis, neskatījās, ko pretinieks dara, tikai metās virsū uzbrukt pretiniekam, ar mērķi ielikt matu. Pirmajā turnīrā Aļoša, izdarījis gājienu, teica priekšā pretiniekam, brīdinot, kura figūra pa sitienam, vai arī uz kura lauciņa draud mats. Viņš spēlēja ļoti ātri, izdarīja gājienu un gāja skatīties, kā citi spēlē. Atceros – Tallinā, Paula Keresa namā, kad Aleksejs turnīra zālē spēlēja kopā ar vēl 120 puišiem, viņš paspēja pirmajos gājienos apskriet visus 60 galdiņus un atcerēties, kurš kādu atklātni spēlē. Tas toreiz krietni uzlaboja iespējas sagatavoties nākamajiem pretiniekiem, pat nebija nekas jāmeklē, jo Aļoša jau zināja, ko spēlēt… 8 gadu vecumā viņš izpildīja 1.sporta klasi. 11 gados Aleksejs izpildīja meistarkandidāta normu, kad Beļcos, spēlējot skolēnu komandu čempionātā pie 1.galdiņa, beidzot bija iespēja to izpildīt, jo pirms tam jau bija sakrātas 11 meistarkandidāta balles, bet nebija bijuši turnīri ar meistarkandidāta normu. 15 gados viņš kļuva par meistaru, 16 gados – par pasaules čempionu kadetiem un 17 gados – par lielmeistaru.
Ko Jūs novēlētu Rīgas Šaha skolai nākamajos 50 gados?
Lai bērni tā arī turpina darboties, tik uz priekšu, no maziem aug lieli meistari! [10].Mums ir daudz labu šahistu izaudzināti, ir ar ko lepoties.[11]. Ja skatāmies pasaules mērogā, cik Latvija ir maza valsts, bet cik daudz pazīstamu šahistu! Latvijai ir bijis pašiem savs pasaules šaha čempions – Mihails Tāls. [12]Tāpat atceros pirmās medaļas pasaules un Eiropas šaha čempionātos, jau pēc neatkarības atgūšanas. To lepnumu. Pasaules jauniešu čempionātā Arkādijam Naidičam [13] balvā par 1.vietu pasniedza gleznu kā mozaīku, kurā bija attēlota arī Latvija. Cik izbrīnījies viņš toreiz bija, redzot, cik maza Latvija izskatās blakus pasaules lielvalstīm! Bet mums taču šajos gados jauniešu līmenī ir bijuši pašiem pat savi pasaules šaha čempioni. Un ne viens vien godalgoto vietu ieguvējs. [14.], [15], [16]. Tā turpināt!
Arī šī raksta autore, Rīgas Šaha skolas absolvente Ilze Ķempele, iemācījās spēlēt šahu jau agrā bērnībā, 5 gadu vecumā, un uzsāka šaha treniņus vienā gupā ar Alekseju Širovu. Tāpēc par savu šaha bērnību vislielāko paldies var teikt tieši savai pirmajai un vienīgajai šaha trenerei Vijai Rožlapai.
Rakstā publicētas fotogrāfijas no Rīgas Šaha skolas un Alberta Cimiņa šaha foto arhīva
Rīgas Šaha skolā 27.-29.janvārī aizvadīts turnīrs I un augstākām sporta klasēm, kopā pulcējot 39 dalībniekus un to vidū 3 meistarkandidātus.
Turnīrā varēja piedalīties skolas audzēkņi ar I vai augstāku sporta klasi šahā, trīs dienās tika izspēlētas 7 spēļu kārtas ar īsāko klasiskā šaha kontroli 30 min un 30 sek par izdarītu gājienu. Turnīrs notika bez reitinga apskaites un bija paredzēts jauniešu pašizaugsmei, kā arī treniņu procesam, piemēram, sagatavošanās gaidāmajiem Latvijas jauniešu un pieaugušo čempionātiem.
Par turnīra uzvarētāju ar 6 punktiem 7 spēlēs kļuva MK Marija Kuzņecova, 2. vietu kopvērtējumā ar 5,5 punktiem izcīnīja Reinis Valdats, nodrošinot sev MK balli un 3.vietā turnīra kopvērtējumā iekļuva Reinis Paikens ar 5 punktiem, izpildot MK balli.
Turnīrā tika apbalvoti 3 labākie zēni un 3 labākās meitenes.
Turnīra tiesnešiem izdevās piefiksēt šādu interesantu pozīciju, kur baltajiem R.Golstai, spēlējot ar divām dāmām, tomēr nācās pieteikt mūžīgo šahu melnajiem E.Apinei, jo pretējā gadījumā draud neglābjams mats.
Savukārt, partijā M.Kuzņecova – B.Podgornijs melnajiem nācās piedzīvot paraugstundu, kas notiek, ja “aizej uz aizdomīgu variantu”, tad ir ļoti lielas iespējas ātri iedzīvoties nepatikšanās jeb zaudējumā.
Mēs savā tīmekļvietnē izmantojam tikai nepieciešamās tehniskās sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Šīs sīkdatnes ir nepieciešamas tīmekļa vietnes darbībai, tāpēc tās nevar izslēgt, un tādēļ lietotāja piekrišana šai sīkdatņu kategorijai netiek prasīta. Lasīt vairāk
This website uses cookies to improve your experience while you navigate through the website. Out of these, the cookies that are categorized as necessary are stored on your browser as they are essential for the working of basic functionalities of the website. We also use third-party cookies that help us analyze and understand how you use this website. These cookies will be stored in your browser only with your consent. You also have the option to opt-out of these cookies. But opting out of some of these cookies may affect your browsing experience.