Šahs un mūzika…. Latviju šogad Eirovīzijas mūzikas festivālā pārstāv Dons jeb īstajā vārdā Artūrs Šingirejs. Dons, kurš savulaik, rakstot savu albumu Signāls, bija nopietni aizrāvies ar šaha spēli. Kā pierādījums tam – rūtotais šaha galdiņš uz albuma Signāls vāka. Priecājoties par Dona panākumiem un atbalstot viņa uzstāšanos uz lielās Eirovīzijas skatuves, sagatavojām nelielu rakstu par mūziku un šahu – kas tad īsti vieno šīs dažādās jomas, kas ir kļuvušas reizē tuvas daudziem no mums.
Pirms Dona izbraukšanas uz Eirovīzijas konkursu Zviedrijā, Rīgas Šaha skola sazinājās ar Dona šaha treneri, meistarkandidātu šahā Ģirtu Kazminu. Jā, tik tiešām, pirms vairāk nekā desmit gadiem Dona lielā nopietnā aizraušanās bez mūzikas ir bijusi tieši šaha spēle – viss albums Signāls bija tapis, Donam spēlējot šahu. Taču vēlāk, kā teic Dona treneris Ģirts, profesionālā mūziķa karjera, protams, ir guvusi virsroku pār šaha treniņiem.
Kā stāsta pats Dons kādā no tā laika intervijām masu medijiem, tad šahu paticis spēlēt ne jau tāpēc, lai gūtu titulus vai sasniegtu meistara līmeni, bet gan – prieka pēc. “Šahs mani aizrauj, tā ir aizraujoša spēle – katram sava armija, ko vest cīņā”.
Šahs un mūzika. Divas atšķirīgas pasaules, bet tomēr savā būtībā ļoti līdzīgas. Tās ir kā atsevišķas valstis, ar savu valodu (mūzikā – notis, šahā – šaha pieraksts jeb notācija), ar savu literatūru, vēsturi un likumiem, ar saviem māksliniekiem un zinātniekiem. Kas varētu tās vienot?
- Personiskā izpausme – cilvēka personība atspoguļojas tajā, kā mēs spēlējam mūziku vai šahu
- Universālisms – šahs un mūzika ir universālas valodas, kurās viegli saprasties jebkura vecuma, tautības, reliģijas cilvēkiem
- Noteikta struktūra, laiks, ritms un temps – gan mūzikā, gan šahā svarīgs ir laiks, noteikta struktūra. Mūziķi lieto metronomu, šahisti – šaha pulksteni. 1883.gadā izgudroja analogo šaha pulksteni, kas pirmo reizi tika izmantots Londonas starptautiskā turnīrā.
- Emocionālā iesaiste – vienlaikus radošajam procesam, jaunrades priekam, klāt nāk uztraukums par spēles iznākumu. Ja mēs varētu ieskatīties šahista vai mūziķa galvā spēles laikā, tad tur būtu redzams jūtu, emociju un ideju pilns spektrs.
- Spēles elements un radošums – spēlēt mūziku vai šahu nozīmē darboties, radīt kaut ko. Šaha kompozīciju radīšanā ir nepieciešams apvienot radīšanas dziļumu ar izpildījuma virtuozitāti. Kā savulaik rakstīja J.Frīde žurnālā “Šaha māksla”, šaha mākslas radīšanas process prasa noteiktu apdāvinātību un spējas, kas analoģiskas komponista un diriģenta spējām – vienā laikā apvienotām vienā veselā.
Šaha kompozīcija ir no praktiskās šaha spēles vēsturiski izveidojusies šaha jaunrades nozare, kuras mērķis ir šaha ideju izteikšana mākslinieciskā formā. Šaha kompozīcijas radošais process ir mākslīgu pozīciju jeb kompozīciju radīšana ar konkrētu uzdevumu vienai no pusēm, piemēram, mats divos, trīs vai vairāk gājienos, etīde, palīgmats, pašmats utt. Vairāk par tēmu, kas ir šaha kompozīcija lasīt šeit. Šīs kompozīcijas jeb šaha problēmas tiek piedāvātas risināšanai – notiek sastādīšanas un risināšanas konkursi un sacensības. Šovasar pasaules čempionāts šaha problēmu risināšanā notiks Latvijā, Jūrmalā, vairāk par to lasīt šeit.
- Mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi – šaha figūras uz rūtotā galdiņa ir tādi paši mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi kā krāsas un otas gleznotājam, akmens bluķis tēlniekam vai metāla stīgas mūziķim. Partijas laikā katra figūra it kā atdzīvojas – tā pārvietojas, cīnās un izpilda stingri noteiktas, saskaņotas un idejiskas funkcijas. Šahā kā materiāls kalpo tā forma, bet kā līdzeklis – figūru kustību kompozīcija.
Vai ar mūzikas palīdzību var attēlot šaha spēli? Tieši pirms 10 gadiem uz šo jautājumu mēģināja rast atbildi Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķis, komponists Kristaps Pētersons un režisors Viesturs Meikšāns, iestudējot operu–lekciju “Mihails un Mihails spēlē šahu”.
Tās muzikālā dramaturģija precīzi balstīta 1960.gadā Maskavā pasaules čempionāta mačā izspēlētajā 6. sensacionālajā šaha partijā, kur Tāls pieveica šķietami neuzvaramo padomju tautas šaha spēles elku Mihailu Botviņņiku. “Ar ko vispirms asociējas šahs? Ar divām pretējām pusēm – melnajiem un baltajiem…. Mūzikas vēsturē iegājies, ka skaņa “si” tiek dēvēta par melno toni, bet “do” – par balto…. Visai operai kā ērģeļpunkts, simbols skan cauri šie divi toņi – melnais “si” un baltais “do”. Turklāt – sekundā, tā mūzikā atklājot šaha spēles spriedzi.”, stāsta komponists Kristaps Pētersons. “Vai operu sapratīs šaha nezinātāji? Tāpēc izvēlējāmies formu opera – lekcija. Līdzīgi kā teātra izrādēs izmanto stāsta principu. Visi solisti reizē ir arī stāstnieki… Opera ir par spēli. Tālāk katrs skatītājs var domāt pats. Taču konkrētā abu šaha ģēniju nospēlētā 6. partija ir brīnumskaista kā izcils mākslas darbs, kas abiem meistariem vienam bez otra nebūtu izdevies. Viņi radīja to kopā”.
Tāpat kā mākslā un mūzikā, arī šahā no vienas puses ir estētisko vērtību radīšana, bet no otras puses šo vērtību uztveršana jeb baudīšana. Klausoties mūziku jeb aplūkojot kādu gleznu, mēs varam arī neiedziļināties to radīšanas tehnikas sīkumos. Šahā turpretim ir citādāk. Šaha kompozīcijas skaistumu nevarēs izbaudīt, ja nepārzinās tā radīšanas tehniku.
Šaha spēle patiešām ir aizraujoša. Tā ir aizrāvusi ne vienu vien pasaulē un Latvijā zināmu mākslinieku un mūziķi.
Fransuā Andrē Danikans Filidors (1726-1795, François-André Danican Philidor), franču komponists, viens no franču komiskās operas žanra pamatlicējiem, vienlaikus bija arī 18.gadsimta otrās puses izcilākais šahists. Filidora vārdā nosaukta viena no šaha atklātnēm — Filidora aizsardzība. 1749.gadā izdotajā grāmatā “Šaha spēles analīze” viņš rakstīja:
“Mans galvenais nodoms ir piedāvāt publikai jaunumu. Es domāju bandinieku spēli. Tie ir partiju dvēsele. Tikai bandinieki veido uzbrukumu un aizsardzību, to izvietojums izlemj partijas likteni.”
Tajā laikā visapkārt valdīja itāliešu skola, kas uzskatīja, ka šahā galvenais ir māksla vadīt figūras, bandiniekiem piešķirot otršķirīgu nozīmi.
Ja skatāmies Latvijas mērogā, tad no mūzikas profesionāļiem noteikti jāmin komponists Emilis Jūlijs Melngailis. Šogad 15.februārī apritēja tieši 150 gadu kopš viņa dzimšanas. Par godu folklorista, kordiriģenta, komponista un šahista Emiļa Jūlija Melngaiļa (1874–1954) jubilejai, Limbažu novada Vidrižu Saieta namā tika aizvadīts piemiņas turnīrs. Viena no E.J.Melngaiļa labākajām šaha partijām jāmin neizšķirts pret latviešu meistaru, vienu no sava laika labākajiem latviešu šahistiem Frici Apšenieku 1932.gadā.
Mūsdienās Emiļa Jūlija Melngaiļa spēles ērti var atrast interneta vietnē chessgames.com
Latvija var lepoties ar mūziķiem korespondencšahistiem – flautistu Vilni Strautiņu, korespondencšaha lielmeistaru, problēmistu, vienu no izcilākajiem latviešu gambīta speciālistiem, kā arī ar trombonistu Boļeslavu Voļaku, korespondencšaha meistaru.
Latviešu gambīta teorijas grāmatās publicētas 47 Strautiņa spēles, un, iespējams, Vilnis Strautiņš ir vienīgais latviešu mūziķis, kura vārdā nosaukta atklātnes variācija.
Žurnālists Juris Brežģis laikrakstā “Sports” intervē mūziķi Boļeslavu Voļaku: “Es jūs pirmoreiz redzēju, kad kopā ar Vilni Strautiņu spēlējāt koncertā. Viņš svilpoja savu flautu, jūs stumdījāt spožu bazūni…. Šahs un mūzika. Cik atšķirīgas jomas! Kā atrodat tur kaut ko kopīgu?”
Uz šo jautājumu Boļeslavam Voļakam ir atbilde: “Tur nekā mehāniski kopīga nav. Ja nu vienīgi tas, ka es, tāpat kā Tāls, uzskatu, ka šahs pirmām kārtām ir māksla un tikai pēc tam sports vai zinātne. Vieno kaut kas cits. Labi padarīta darba gandarījums. Man tas ir vienlīdz spēcīgs tad, kad izdevies ar īstu izjūtu nospēlēt Šūberta Ave Maria vai arī vinnēt skaistu šaha partiju. Cilvēkam vajadzīgs spēcīgs gars. Kamēr tāds ir, tikmēr tu esi. Tas ir personības pamatojums.”
L.Sedvalds 1977.gadā laikrakstā Šahs rakstā “Divu mūzu kalps” par Boļeslavu Voļuku raksta: “Pagājušā gada decembrī jaunais mūziķis sniedza solokoncertu Filharmonijas kamermūzikas zālē kopā ar savu kolēģi Vilni Strautiņu… Šajā sakarā draugi jokoja, ka Filharmonija aizmirsusi iespiest afišās, ka šim koncertam būs 3.daļa, kurā abi solisti sniegs simultānspēles seansu klausītājiem… Šī daudzpusīgā mūziķa darbība šķiet ir tas iemesls, kāpēc meistarkandidāts B.Voļaks pēdējos gados retāk piedalās šaha turnīros. Taču gan mēģinājumu starpbrīžos, gan tad, kad jāaizstāv komandas intereses, viņu var redzēt pie 64 lauciņu galdiņa….”.
Raksta nobeigumā L.Sedvalds secina: “Ja jūs redzat pie šaha galdiņa Boļeslavu Voļaku, pavērojiet viņa spēli. Viņa aizrautība un temperaments, stratēģijas loģika un taktiskā asprātība sniegs jums gandarījumu tāpat kā lieliski izpildīts skaņdarbs”.
Šahs un mūzika… Pēc raksta autores domām, šahistiem populāro teicienu, ka bijušo šahistu nemēdz būt, tikpat labi var attiecināt uz mūziķiem – cilvēkiem, kuri savu dzīvi ir saistījuši ar mūziku. Bijušo mūziķu un šahistu vienkārši nemēdz būt. Tā ir pasaule, kurā vai nu tu esi iekšā, vai neesi. Izvēle ir Tavā ziņā.
Rakstu sagatavoja Ilze Ķempele, Rīgas Šaha skolas galvenā speciāliste
Rakstā izmantotā literatūra:
- Encyclopedia of Latvian Chessplayers. Volume II – 1900-2000. L to Z V.Zemītis Latvijas šahistu enciklopēdija. 2.daļa
- V.Krauja. Baltie un melnie satiekas šahā.
- Dons, rakstot jauno albumu, aizrāvies ar šahu
- J.Brežģis. Boļeslavs Voļaks, 20.11.1993.- Nr.272. -laikraksts “Sports”
- L.Sedvalds. Divu mūzu kalps, 1977.- žurnāls “Šahs”
- J.Frīde. Par šachu, 01.07.1938. – žurnāls “Šacha māksla”
- D.Eņģelis. Mēs te cits citam zaudējam: Mūzika un šahs Latvijā, 2020 – Nr.1 – žurnāls “Mūzikas Saule”
- Achilleas Zographos. Music and Chess Apollo meets Caissa, 2017