Rīgas Šaha skolas 50 gadu jubilejas gadā turpinām iepazīt mūsu skolas vēsturi, tradīcijas un tikties ar šaha treneriem. Uz sarunu aicinājām skolas ilggadējo treneri Benitu Vēju, vienmēr dzīvespriecīgo un allaž smaidīgo Latvijas šaha meistari, kura šogad janvārī svinēja nozīmīgu dzīves jubileju.
Benita Vēja, dzimusi Vilerte, šahu sākusi spēlēt agrā bērnībā un jau trīspadsmit gadu vecumā uzvarējusi Latvijas jauniešu šaha čempionātā. Latvijas sieviešu šaha čempionātā 1963.gadā tika izcīnīta 2. vieta, 1964. gadā – 3. vieta, bet 1966. gadā tika iegūts Latvijas čempiones tituls. Latvijas komandas un komandas “Daugava” sastāvā ir piedalījusies daudzos tā laika augsta reitinga PSRS komandu turnīros. 1967. gadā tika iegūta 2. vieta pie meiteņu galdiņa PSRS Tautu spartakiādē, bet 1971. gadā – 3. vieta pie 1. sieviešu galdiņa PSRS Kausa izcīņā. Vairākas reizes tika izcīnīts Rīgas sieviešu šaha čempiones tituls. No 1978. gada Benita Vēja bija ilggadēja Rīgas Šaha skolas trenere un dalījās savās šaha zināšanās ar jauno paaudzi.
1. Kas pēc Jūsu domām ir šahs? Sports, zinātne vai māksla? Vai varat pamatot, kāpēc?
Šahā var saskatīt visu šo komponenšu – sporta, mākslas, zinātnes – apvienojumu.
Man pašai tuvs ir Emanuela Laskera, 2. pasaules čempiona, teiktais: šahs – tā ir cīņa! Cīņa uz šaha galdiņa ar mērķi uzvarēt – uzvarēt šaha partijā, uzvarēt sacensībās. Tas, ka pie šaha galdiņa tiekas gan gados jauni, gan vecāki spēlētāji ar dažādām sporta klasēm, vēl vairāk kāpina sportisko interesi, mudina mācīties spēlēt labāk. Bet, lai šo mērķi sasniegtu, vajadzīgas gan zināšanas, gan praktiskā pieredze, un tas prasa darbu daudzu gadu garumā.
Šajos gados veidojas spēlētāja raksturs. Visiem zināms, ka pie šaha galdiņa tiek gan vingrināta loģiskā domāšana, gan pārbaudīts gribasspēks un veidotas spējas ilgstoši strādāt. Te trenē pacietību, mācās ievērot likumus un – arī izrādīt cieņu otram cilvēkam. Manā skatījumā, svarīgākais, ko iemāca šahs katram no mums, ir spēja domāt un pieņemt lēmumus patstāvīgi, nepaļaujoties uz citiem. Šahā ir uzskatāmi redzams, ka nepareizi lēmumi noved pie zaudējuma.
Liels ieguvums katram spēlētājam ir plašais cilvēku loks, kurus var satikt pie šaha galdiņa. Tā var iepazīties ar daudziem šahistiem no dažādām vietām tepat Latvijā un pasaulē, tā veidojas arī draudzības. Būt šahistu sabiedrībā ir sava veida privilēģija. Domāju, ka to agrāk vai vēlāk novērtē visi, kas tajā ienākuši.
Saka, ka ne katrs mākslinieks var būt šahists, toties katrs šahists var radīt šedevrus uz šaha galdiņa… Ja nopietni, domāju, ka, jo augstāks šahista spēles līmenis, jo vairāk viņš saskata šaha spēlē mākslas un zinātnes klātbūtni.