Sveicam treneri Viju Rožlapu īpašā jubilejā!

Rīgas Šaha skolai 2022.gada 1. septembrī apritēja 50 gadi kopš tās dibināšanas. Viens no skolas lepnumiem ir tās treneri, bijušie un esošie, kuri nenogurstoši dalās savās zināšanās ar skolas audzēkņiem, iemācot ne tikai spēlēt šahu augstā līmenī, bet arī izaudzinot skolas audzēkņus par personībām, kas spēj radoši un loģiski domāt, analizēt situācijas un pieņemt lēmumus.

Šodien uz sarunu aicinājām mūsu skolas ilggadējo treneri Viju Rožlapu, kura šajās dienās var svinēt nozīmīgu notikumu, īpašu jubileju, jo tieši pirms 59 gadiem, 1964. gada 5. februārī, sāka strādāt par šaha treneri Rīgas 3. bērnu un jaunatnes sporta skolā. Tā bija pirmā no Rīgas sporta skolām, kurā tika atvērta šaha nodaļa. Mazliet vēlāk šaha nodaļas parādījās arī citās Rīgas bērnu un jaunatnes sporta skolās. Piemēram, 1. sporta skolā par šaha nodaļu atbildīgais bija Pauls Podnieks, bet 2.sporta skolā – Zigfrīds Solmanis. Vijai Rožlapai toreiz bija tikai 22 gadi, 1. sporta klase šahā, 7 gadu pieredze Latvijas šaha izlasē un neliela pieredze no Rīgas 36. vidusskolas skolas laikiem, kad, pati vēl mācoties skolā, bija vadījusi skolas šaha pulciņu. Skolas laikā Rīgas 36.vidusskolā starpbrīžos tika spēlēts šahs ar fizikas un matemātikas skolotājiem, arī ar skolas direktoru Ivaru Pauni. Vadot šaha pulciņu, trīs no Vijas Rožlapas audzēkņiem kļuva par 1. sporta klases šahistiem. To vidū bija arī kāda meitene, kura mācījās vienu klasi augstāk par treneri Viju, tā bija Maija Malahovska. Pateicoties veiksmīgai treneres un viņas audzēknes sadarbībai, nepilna gada laikā Maija izpildīja 1.sporta klasi un Viju sauca par savu pirmo šaha mākslas skolotāju. Vēlāk ilgus gadus Vija Rožlapa un Maija Malahovska bija kolēģes Rīgas Šaha skolā.

Sākot šaha gaitas, Vija Rožlapa daudz spēlēja gan jauniešu, gan pieaugušo sacensībās. V.Rožlapai pieder savdabīgs rekords – no 1959. gada līdz 1998. gadam viņa nebija izlaidusi nevienu Latvijas šaha čempionātu sievietēm, 1967., 1971., 1972., 1974. gados kļūstot par čempioni un daudzas reizes kāpjot uz goda pjedestāla. Startējusi četrās PSRS Tautu spartakiādēs: 1959., 1963., 1967. un 1975. gadā, divreiz spēlējusi PSRS sieviešu čempionāta finālā – 1962. un 1967. gadā. 1958.gadā – LPSR čempione jaunietēm, bet 1960.gadā – PSRS čempione jaunietēm. 1972. gadā Vija Rožlapa pārstāvēja Latviju PSRS šaha olimpiādē. 1971.gadā V.Rožlapa izpildīja meistarkandidātes normu, bet 1980.gadā kļuva par sporta meistari šahā. 2002., 2003.gadā – par Latvijas senioru čempioni. Pasaules Senioru komandu čempionātos 2014. un 2015.gadā 3. vieta, bet 2022. gadā – 1.vieta Latvijas dāmu izlases sastāvā, no kurām 3 izlases dalībnieces, kā Vija Rožlapa pati ar lepnumu atzīst, ir viņas audzēknes – Rīgas Šaha skolas direktore, FIDE meistare un trenere Līga Ungure, Latvijas šaha meistares Ingrīda Priedīte un Astra Goldmane.

Trenere Vija Rožlapa kā Rīgas Šaha skolas trenere ir izaudzinājusi daudz labu un izcilu šahistu. Divi audzēkņi kļuvuši par pasaules čempioniem: 1988.gadā Aleksejs Širovs kadetiem (jaunieši līdz 16 gadu vecumam) un 2002. gadā Laura Rogule (četrpadsmitgadīgo jauniešu grupā). Par Vijas Rožlapas audzēkņu panākumiem priecājās un rakstīja arī ārzemju latviešu presē. Alberts Cimiņš, Starptautiskās kategorijas šaha tiesnesis, ir tiesājis un palīdzējis organizēt vairākus tūkstošus šaha turnīru. Kopā ar Vijas Rožlapas audzēkni Aivaru Laizānu regulāri rīko šaha turnīrus Rīgas Šaha federācijas telpās, Rīgā, Maskavas ielā 32, kur pēdējos divos gados janvārī tika noorganizēts īpašs ātrspēles jeb blica turnīrs par godu Vijas Rožlapas dzimšanas dienai. Treneres audzēknis Egons Lavendelis ir prestižā “RTU Open” organizētājs, bijis 2017.gada Eiropas sieviešu čempionāta direktors, bet Diāna Matisone ir Rīgas Šaha skolas ilggadēja šaha trenere. Šo sarakstu varētu turpināt…

Vai atceraties savu pirmo darba dienu šaha trenera amatā?

Protams, atceros, un tā nebūt nebija viegla. Sākums bija tāds – Rīgas 3. bērnu un jaunatnes sporta skolas direktors bija sarunājis, ka par šaha treneri pie viņa nāks strādāt sporta meistars Igors Ždanovs, taču tā vietā, pie direktora atbraucām mēs divatā ar I.Ždanovu. Atceros, kā viņš direktoram paziņoja, ka tomēr skolā nestrādāšot, bet esot atradis citu treneri, tas ir, mani. Par to direktors īpaši priecīgs nejutās, tomēr ar šo faktu samierinājās, un es tur sāku strādāt. Nācās pierādīt, ko varam. Un varējām arī. Tajā pašā gadā skolēnu jaunatnes spartakiādē Kuldīgā ar audzēkņiem ieguvām 1.vietu.

Bet tā pirmā diena, tas arī bija humors… Pirmā nodarbība – Dārza ielā 3, tādā kā bērnu istabā, kas atradās netālu no Rīgas 3. bērnu un jaunatnes sporta skolas. Es toreiz, par laimi sev, biju no Šaha kluba dabūjusi lielo demonstrācijas dēli. Tolaik, tas bija ar koka figūriņām, kas jākabina uz tādām kā nagliņām, tad jau vēl nebija nekādu magnētu. Zināju, ka skola bija pasūtījusi uz pirmo nodarbību šaha figūru komplektus un šaha galdiņus, taču izrādījās, ka pasūtīti bija nevis šaha galdiņi, bet gan galdiņi 100 lauciņu dambretei… Nācās pārplānot nodarbību. Pastāstīju par šaha vēsturi, iepazīstināju ar galvenajiem šaha pamatjēdzieniem, bet tad – sadalījāmies 2 komandās un spēlējām uz lielā demonstrācijas dēļa, ja jau nebija šaha galdiņu.

Vai varat dalīties atmiņās par kādu interesantu vai spilgtu notikumu no savas šahistes karjeras? Ir zināms fakts, ka 1976. gadā esat uzvarējusi pat tā brīža pasaules šaha čempioni sievietēm Nonu Gaprindašvili. Kādas bija sajūtas?

Sajūtas bija šausmīgas, tā bija mana vienīgā uzvara šajā turnīrā! Bilance man pret Nonu Gaprindašvili ir 1 pret 8, jo tajā laikā bieži tikāmies. Tā bija manā mūžā, laikam, visgarākā partija, jo, kopā ar pārtraukšanu – 6 stundas tika spēlētas nākamajā dienā, tā ilga gandrīz 11 stundas, tika izspēlēti ap 103 gājieniem. Tajā laikā šaha partijai laika kontrole bija 2,5 stundas katram spēlētājam uz pirmajiem 40 gājieniem, tad partija tika pārtraukta un izspēlēta nākošajā dienā. Tas bija 1976. gadā Tbilisi, kad mēs spēlējām PSRS šaha kausa izcīņā komandām. Pirmie 2 vīriešu galdiņi un 1. sieviešu galdiņš spēlēja toreiz uz skatuves, bija jūtams, ka spēlējam ar mājiniekiem. Kad uzvarēju, bija jau krietni vēls, ap vienpadsmitiem vakarā, jutos nogurusi un ļoti nāca miegs. Atceros, ka tobrīd domāju tikai par to, ka pēc šīs partijas mani sagaida vēl vienas pārtrauktās partijas izspēle. Sākumā pat nemanīju, ka ir jau tik vēls, ka jādodas gulēt, nevis izspēlēt nākamo pārtraukto partiju.

Spilgti atceros notikumus 1960.gadā, kad kļuvu par PSRS jauniešu čempioni.Toreiz spēlējām Maskavā, kur paralēli jauniešu čempionātiem notika M.Tāla – M.Botviņņika mačs par pasaules čempiona titulu. Gājām katru dienu skatīties, tās sajūtas bija neaprakstāmas. Visur zālē uzraksti krievu valodā “Saglabājiet klusumu”, taču pie kārtējā M.Tāla figūras upura, sajūtas bija kā kādā futbola nevis šaha mačā – visur ovācijas, aplausi un daudz, ļoti daudz M.Tāla atbalstītāju, kaut gan mačs notika Maskavā un M.Botviņņiks taču bija maskavietis.

Kas pēc Jūsu domām, ir mainījies šaha trenera darbā šajos gados?

Pirmkārt, protams, viss, kas ir saistībā ar modernajām tehnoloģijām. Tomēr uzskatu, ka vislabāk ar bērniem ir izanalizēt partiju uz šaha galdiņa, īpaši ar jaunākajiem, lai labāk varētu saprast datora vērtējumu plusos un mīnusos, jo ne vienmēr var paļauties tikai uz datoru.

Otrkārt, mūsdienās ir mainījušies daudzi uzskati par bērniem. Parasti uzskatīja, ka apmēram piecos ar pusi gados bērniem attīstās loģiskā domāšana un, lai to padziļinātu, būtu vēlams šajā vecumā bērniem mācīties spēlēt šahu. Bija ideja, ka vajadzētu visos bērnudārzos mācīt šaha spēli, taču nebija jau, kas māca. Es pat savā laikā mēģināju pēc savas iniciatīvas iet uz Teikas vidusskolai tuvāko bērnudārzu mācīt bērniem šahu – 2 reizes nedēļā pa pusstundai no rītiem. Doma man bija, ka lielākā daļa no viņiem pēc bērnudārza pabeigšanas varētu atnākt trenēties uz Teikas vidusskolu. Bet iznākumā tikai daži no bērniem gribēja nopietnāk trenēties, tikai viena meitene aizcīnījās līdz 1.sporta klasei.

Mana pārliecība tomēr ir šāda – ja bērns sāk trenēties ļoti agrā vecumā, tad tas ir jāturpina regulāri, vismaz 2 reizes nedēļā, jo, ja nodarbības būs retāk, tad bērni bieži vien līdz nākamajai nodarbībai jau būs aizmirsuši, kas bija iepriekš iemācīts, jo nav vēl tās noturības šajā vecumā.

Mūsdienās, pateicoties modernajām tehnoloģijām, ar katru gadu palielinās to bērnu skaits, kas iemācās spēlēt šahu arvien agrākā vecumā, un sāk trenēties šahā jau vēl pirms skolas sākuma. Pie manis vienmēr ir nākuši bērni jau no bērnudārza vecuma. Atceros, ka Miķelim Vingrim, kas arī ļoti agri atnāca pie manis trenēties, bērnudārza vecumā jau bija 1.sporta klase, arī Egons Lavendelis pie manis atnāca trenēties, kad viņam bija tikai 4 gadi, 7 gados viņam bija jau 2.sporta klase. Manas audzēknes, Rīgas Šaha skolas treneres un lielmeistares Lauras Rogules meitas Lauma Mieriņa un Līva Mieriņa arī sāka trenēties pie manis agrā vecumā. Cik atceros, Alekseju Širovu tēvs atveda uz šaha treniņu pie manis, kad viņam bija 6 gadi.

Kādām īpašībām, pēc Jūsu domām, ir jāpiemīt jaunajiem šahistiem, lai spētu gūt panākumus šahā?

Bērni ir bērni. Par talantiem runājot, daudz atkarīgs no vecākiem, kā viņi ir ievirzījuši bērna intereses. Runājot, piemēram, par Alekseju Širovu, jau mazotnē bija redzams, ka viņam piemīt fenomenāla atmiņa un ka viņš ir šaha fanātiķis. Aleksejs nāca uz nodarbībām katru dienu un darbojās tik ilgi, kamēr projām gāju es. Izteikts taktiķis, neskatījās, ko pretinieks dara, tikai metās virsū uzbrukt pretiniekam, ar mērķi ielikt matu. Pirmajā turnīrā Aļoša, izdarījis gājienu, teica priekšā pretiniekam, brīdinot, kura figūra pa sitienam, vai arī uz kura lauciņa draud mats. Viņš spēlēja ļoti ātri, izdarīja gājienu un gāja skatīties, kā citi spēlē. Atceros – Tallinā, Paula Keresa namā, kad Aleksejs turnīra zālē spēlēja kopā ar vēl 120 puišiem, viņš paspēja pirmajos gājienos apskriet visus 60 galdiņus un atcerēties, kurš kādu atklātni spēlē. Tas toreiz krietni uzlaboja iespējas sagatavoties nākamajiem pretiniekiem, pat nebija nekas jāmeklē, jo Aļoša jau zināja, ko spēlēt… 8 gadu vecumā viņš izpildīja 1.sporta klasi. 11 gados Aleksejs izpildīja meistarkandidāta normu, kad Beļcos, spēlējot skolēnu komandu čempionātā pie 1.galdiņa, beidzot bija iespēja to izpildīt, jo pirms tam jau bija sakrātas 11 meistarkandidāta balles, bet nebija bijuši turnīri ar meistarkandidāta normu. 15 gados viņš kļuva par meistaru, 16 gados – par pasaules čempionu kadetiem un 17 gados – par lielmeistaru.

Ko Jūs novēlētu Rīgas Šaha skolai nākamajos 50 gados?

Lai bērni tā arī turpina darboties, tik uz priekšu, no maziem aug lieli meistari!.Mums ir daudz labu šahistu izaudzināti, ir ar ko lepoties. Ja skatāmies pasaules mērogā, cik Latvija ir maza valsts, bet cik daudz pazīstamu šahistu! Latvijai ir bijis pašiem savs pasaules šaha čempions – Mihails Tāls.Tāpat atceros pirmās medaļas pasaules un Eiropas šaha čempionātos, jau pēc neatkarības atgūšanas. To lepnumu. Pasaules jauniešu čempionātā Arkādijam Naidičam balvā par 1.vietu pasniedza gleznu kā mozaīku, kurā bija attēlota arī Latvija. Cik izbrīnījies viņš toreiz bija, redzot, cik maza Latvija izskatās blakus pasaules lielvalstīm! Bet mums taču šajos gados jauniešu līmenī ir bijuši pašiem pat savi pasaules šaha čempioni. Un ne viens vien godalgoto vietu ieguvējs.

Tā turpināt!

Arī šī raksta autore, Rīgas Šaha skolas absolvente Ilze Ķempele, iemācījās spēlēt šahu jau agrā bērnībā, 5 gadu vecumā, un uzsāka šaha treniņus vienā gupā ar Alekseju Širovu. Tāpēc par savu šaha bērnību vislielāko paldies var teikt tieši savai pirmajai un vienīgajai šaha trenerei Vijai Rožlapai.

Rakstā publicētas fotogrāfijas no Rīgas Šaha skolas un Alberta Cimiņa šaha foto arhīva

Rakstā izmantotā literatūra un atsauces: