Kas gan mūsdienās var iedomāties cīņas šaha turnīros bez šaha pulksteņiem! Mums varētu likties, ka kādreiz šahistiem klājās vieglāk, jo viņi varēja domāt, cik ilgi vien tīk. Nereti partijas turpinājās bez pārtraukuma no agras rīta stundas līdz vēlai naktij. Rodas jautājums – vai toreiz rezultātu noteica šahistu meistarība, vai tomēr – dalībnieku pārgurums?
Pirms šaha pulksteņa izgudrošanas oficiālās spēles ilga vidēji no 8 līdz 9 stundām. 1843. gadā spēle starp Hovardu Stauntonu un Pjēru Sv.Amantu ilga 14,5 stundas! Atskaitē par Londonas starptautisko šaha turnīru 1851. gadā minēts, ka Viljamsa – Muklova partijas laikā abi pretinieki aizmiga. Pie galdiņa izgulējušies, viņi turpināja cīņu vēl četras stundas. Galu galā spēlētāji saprata, ka ir jānosaka laika ierobežojumi, un tika izgudroti šaha pulksteņi.
Lai ierobežotu bezgalīgo gājienu apdomāšanas laiku, sāka lietot smilšu pulksteņus. Pirmo reizi smilšu pulksteņi tika oficiāli izmantoti 1860. gadā šaha mačā Londonā. Lai gan smilšu pulksteņu izmantošana bija labs pirmais solis, tas nebija precīzākais laika noteikšanas veids, jo tos viegli varēja ietekmēt klimata mitrums un temperatūras izmaiņas.
Interesanti, ka apdomas laika pārtērēšana ne vienmēr nozīmēja tikai zaudējumu. Šaha vēsturē fiksētas arī sacensības, kurās laika pārtērētājiem bijusi jāmaksā soda nauda.
Vēlāk smilšu pulksteņus nomainīja ar galda pulksteņiem, kurus apturēja gan ar zīmuļa galu, gan izgudrojot dažādus citus veidus, kā tos pārslēgt.
Tomass Braits Vilsons un Džozefs Henrijs Blekberns 1883. gadā izgudroja analogo šaha pulksteni, kas pirmo reizi tika izmantots Londonas starptautiskā turnīrā.
Tas bija liels solis pareizajā virzienā, lai varētu precīzi ierobežot spēles ilgumu, taču joprojām bija trūkumi, tostarp divu pulksteņu saskaņošanas precizitāte un fakts, ka nevarēja pievienot papildu laiku, lai izveidotu sarežģītākas laika kontroles.
1889. gadā tika ieviesta ideja pievienot šaha pulkstenim sarkano karodziņu, lai norādītu spēlētājiem, ka viņiem ir palikušas tikai 3 minūtes līdz spēles laika beigām.
Pirmo digitālo pulksteni 1973. gadā izgudroja Brūss Čeinijs, Kornela universitātes students. Digitālais pulkstenis ļāva izmantot sarežģītākas laika kontroles nekā analogais pulkstenis. 1975. gadā Džozefs Maši un Džefrijs Ponsors izveidoja pirmā komerciāli pieejamā digitālā pulksteņa prototipu ar nosaukumu Micromate-80. Trīs gadus vēlāk, 1978. gadā, tika izgatavota tā uzlabotā versija, ko nosauca par Micromate-180.
Digitālais pulkstenis bija precīzāks nekā analogais, un to varēja arī ieprogrammēt, radot radošumu spēļu laika noteikšanai. Ja smilšu pulksteņi spēles laiku samazināja līdz dažām stundām, tad digitālo pulksteņu izmantošana nozīmēja, ka spēlētāji varēja izspēlēt spēli pāris minūtēs.
Pasaules čempions šahā Bobijs Fišers 1988. gadā patentēja digitālā šaha pulksteņa uzlabojumu – katram spēlētājam pēc katra izdarītā gājiena tiek pievienots neliels papildus laiks jeb “pluss”, piemēram, 5 sekundes, pie spēles sākumā noteiktās laika kontroles, lai spēlētājiem nepietrūktu laika, ja tas būtu nepieciešams. Šis pulksteņa uzlabojums nozīmēja to, ka šāda laika kontrole spēlētājiem dotu iespēju izmantot vairāk laika gājienu apdomāšanai šaha galotnēs.
Digitālais pulkstenis ar apdomas laika pielikšanu pirmo reizi tika izmantots 1992. gadā Dienvidslāvijā Fišera-Spaska atbildes mačā par pasaules šaha čempiona nosaukumu.
Mūsdienās visas oficiālās šaha spēles tiek spēlētas ar laika kontroli, izmantojot šaha pulksteni. Spēlētājs, kurš izdara gājienu, nospiež pogu uz pulksteņa, kas aptur viņa pulksteni un iedarbina pretinieka pulksteni.
Tas šķiet tik vienkārši, bet pirms 140 gadiem tas nebūt tā nebija… Kas mūs sagaida nākotnē?
Raksta autore – Rīgas Šaha skolas galvenā speciāliste Ilze Ķempele
Rakstā izmantotās literatūras un fotogrāfiju avoti: