Šaha izcelsme
Ja vēlies uzzināt ko vairāk par šaha vēsturi un attīstību Latvijā, tad lasi informāciju sadaļā Šahs Latvijā
Čaturangas spēle
Vai zini, cik sena ir šaha spēle? Ieskatīsimies šaha spēles vēsturē! Šaha sākotnējā izcelsme nav īsti skaidra, jo neviens jau tā īsti nezina, kā šaha spēle radusies, nav arī precīzu ziņu, vai to izgudrojis viens cilvēks vai tā radusies, laika gaitā apvienojoties vairākām citām spēlēm. Galda spēļu vēsture kopumā ir 6000 gadu gara, taču lielākā daļa vēsturnieku mūsdienās sliecas piekrist versijai, ka šaha spēli izgudroja indieši pirms vairāk nekā 1500 gadiem. Pieņemts, ka šīs intelektuālās spēles dzimtene ir Indija, kur 6. – 7. gadsimtā parādījās čaturangas spēle, ko uzskata par šaha priekšteci, ņemot vērā galdiņu un figūru veidus. Šis nosaukums sanskrita valodā nozīmē “armijas četras daļas” un, līdzīgi šaham, to spēlēja uz galdiņa ar astoņiem reiz astoņiem lauciņiem. Figūras attēloja armiju, kāda tā izskatījās tā laika Indijā – ar kaujas ziloņiem, jātniekiem, kājniekiem un radžu jeb valdnieku, kuru visiem vajadzēja aizsargāt. Spēlei bija nepieciešami četri dalībnieki un metamie kauliņi. Spēles dalībnieki nostādīja astoņas figūras katrs savā stūrī un tad pēc kārtas meta kauliņu, kas noteica, kuru figūriņu pārcelt. Piemēram, trijnieks noteica, ka karavīru zirgā var pārvietot vienu lauciņu uz priekšu un vienu sānus.
Čatrangas spēle
Pēc šaha spēles aizsākumiem Ziemeļindijā to iepazina Persijā. Vēsturnieki uzskata, ka čaturanga ieradās Persijā ar indiešu tirgotājiem ap 600.gadu. Tur spēles noteikumus mainīja, pielāgojot tos persiešu temperamentam. Tādējādi radās čatranga. Viena no lielākajām pārmaiņām bija tā, ka ikviens spēlētājs ieguva divreiz lielāku skaitu figūriņu. Bandinieku skaits no četriem pieauga līdz astoņiem, un katra spēlētāja rīcībā tagad bija 2 zirgi un 2 kaujas ziloņi, kas pārvietojās pa diagonāli. Pievienoja arī 3 jaunas figūriņas – radžas padomnieku vezīru un 2 kaujas ratus, kas varēja pārvietoties taisnā līnijā uz priekšu, uz sāniem vai uz aizmuguri.
Atšķirībā no čaturangas čatrangā neizmantoja metamos kauliņus. Varbūt tāpēc, ka ap 650. gadu izira otrā Persijas jeb Sasanīdu impērija un šīs zemes nonāca islāmticīgo arābu varā, bet musulmaņu garīdznieki nosodīja visu veidu kauliņu spēles.
Bez metamajiem kauliņiem spēlētāji varēja brīvi izvēlēties, kuru figūru pārvietot. Turklāt valdnieks ieguva jaunu vārdu – par godu persiešu valdnieka titulam viņu nosauca par šahu. Ja kāds no šaha bandiniekiem brīnumainā kārtā nokļuva līdz pretinieka starta līnijai, viņš pārvērtās par figūru, kuras spēks atbilda tai, kas bija stāvējusi uz šī lauciņa partijas sākumā.
Kad persiešu čatrangas spēlētājs bija nostādījis savu pretinieku pret sienu, viņš triumfā izsaucās shah mat – valdnieks ir miris! Šie vārdi kopā ar spēli nonāca Eiropā un kļuva par scacco matto itāļu valodā, checkmate angļu valodā, šahs un mats latviešu valodā.
Šaha popularitāte arābu pasaulē
Aizraušanās ar čatrangas spēli pamazām izpletās aizvien tālāk, kad musulmaņu armijas 7. gadsimtā iekaroja visus Tuvos Austrumus un Ziemļāfriku. Īpaši populārs šahs kļuva islāma reliģijas zelta laikmetā, no 8. līdz 13.gadsimtam, kad arābu pasaulē uzplauka ekonomika, māksla un zinātne. Labākie šaha spēlētāji bija atrodami islāma pasaulē. Arābi pirmie sāka pierakstīt šaha spēles gājienus. Daudzu tā laika šaha partiju pieraksti ir saglabājušies līdz pat mūsdienām. Šaha spēles ģeometriskā būtība pilnībā atbilda arābu zinātniskajām ievirzēm, jo viņi bija izcili matemātiķi.
Šahs ienāk Eiropā
Šaha ienākšanu Eiropā ietekmēja plašais tirdzniecības ceļu tīkls, marokāņu iebrukums Spānijā 8. gadsimtā, kā arī islāma reliģijas ieplūšana Sicīlijā. Kad islāmticīgie arābi 8. gadsimta sākumā šķērsoja Gibraltāra šaurumu un pakļāva lielu daļu mūsdienu Spānijas un Portugāli, čatranga bija viens no daudziem jaunievedumiem, ko viņi atveda sev līdzi uz Eiropu. Agrajos viduslaikos kaislība uz čatrangu bija kopīga iezīme gan musulmaņiem, gan kristīgajiem bruņiniekiem.
Viduslaiku Eiropā čatrangai bija daudz nosaukumu, tomēr lielākoties karaliskā spēle bija ieguvusi nosaukumu, kas atvasināts no svarīgākās figūriņas vārda šahs. Tā kā tā bija Tuvo Austrumu valdnieku iecienītākā spēle, arī Eiropas dižciltīgie ātri vien pieņēma karalisko laika kavēkli.
Kad 1096.gadā sākās krusta karu periods, šahs jau sen vairs nebija tikai spēle. Tā bija biļete uz saviesīgiem vakariem pie Eiropas varasvīriem. No bruņinieka sagaidīja, ka viņš ne tikai spēs prasmīgi rīkoties ar zobenu un šķēpu, bet arī mācēs spēlēt šahu. Tāpat kā spēles izcelsmes zemē Indijā, arī Eiropas bruņinieki bieži spēlēja uz naudu, satikušies kaujās uz šaha galdiņa. Līdz 11. gadsimta sākumam šahs jau bija labi pazīstams visā Eiropā un īsā laika posmā kļuva par vispopulārāko galda spēli Eiropā.
Visu viduslaiku periodu šahs lielos vilcienos saglabāja arābu noteikumus, kas nozīmēja arī, ka vezīru jeb dāmu drīkst pārvietot tikai pa vienam lauciņam vienā reizē. Šādi noteikumi padarīja spēli lēnu, kas atbilda svinīgajam mieram, ko uzskatīja par ideālu karaļa galmā. Ar laiku indiešu un persiešu figūriņas ieguva mūsdienu šaha figūru nosaukumus – kaujas rati pārvērtās par torņiem, kaujas ziloņi par laidņiem, jātnieki par zirgiem, bet vezīrs par dāmu. Tikai pēc 15.gadsimta piecdesmitajiem gadiem, jau renesanses periodā, eksperimenti spāņu un itāļu šaha spēlētāju aprindās beidzot noveda līdz noteikumiem, kurus pazīstam arī mūsdienās. Sabiedrības un kultūras dzīve kļuva daudz dinamiskāka un tas atspoguļojās arī šaha spēlē. Pēc jaunajiem noteikumiem paplašinājās laidņa pilnvaras, ieviesa rokādes, bet bandiniekiem piešķīra tiesības, veicot pirmo gājienu, pavirzīties uz priekšu uzreiz pa diviem lauciņiem. Dāma, kurai senāk bija dota ierobežota vara, tagad ieguva daudz lielāku kustības brīvību, tādējādi kļūstot par spēles bīstamāko figūru. Daļa vēsturnieku dāmas pieaugušo varu skaidro ar viduslaikos kultivēto Jaunavas Marijas pielūgsmi. Šādas izmaiņas spēles noteikumos radīja priekšnoteikumus straujam uzbrukumam jau pašā spēles sākumā.
Pirmās šaha grāmatas
Jaunā un mazliet ātrākā spēles versija 15. gadsimtā noveda pie teju vai šaha drudža. Spēle no valdnieku galmiem un aristokrātu namiem izplatījās arī pilsētu vidusslāņa aprindās. Līdz ar Gūtenberga iespiedmašīnas parādīšanos 15. gadsimta vidū, grāmatas par šaha spēli kļuva pieejamas arvien plašākam interesentu lokam. Viena no pirmajām grāmatām, kuru 1474. gadā Anglijā iespieda Viljams Kekstons, bija “The Game and Playe of the Chesse” jeb “Šahs un tā spēlēšana”. Vecāko līdz šim saglabājušos šaha grāmatu 1497.gadā izdeva spānis Luiss Ramiress de Lusena no Salamankas ar nosaukumu “Repeticion de amores y arte de ajedrez” jeb “Mīlestības atkārtošana un šaha spēles māksla”.
Tiek izgudrots šaha pulkstenis
Dažādās kultūrās un zemēs gadsimtu gaitā ir bijuši pazīstami izcili šaha spēlētāji. Renesanses periodā visspēcīgākie šahisti bija Spānijā un Itālijā. Kopš 18. gadsimta vidus daudzus izcilus spēlētājus varēja sastapt arī Parīzē, bet 19. gadsimta vidū, britu impērijas uzplaukuma periodā, par šaha dzīves centru kļuva Londona. 1883. gadā Tomass Braits Vilsons un Džozefs Henrijs Blekberns izgudroja analogo šaha pulksteni, kas pirmo reizi tika izmantots tieši Londonas starptautiskajā turnīrā.
Līdz 20. gadsimta sākumam šahs bija ekskluzīva spēle, ko spēlēja tikai vaļasbrīžos un tikai augstākajā sabiedrībā. Šaham kļūstot demokrātiskākam, tā centri izveidojās visā pasaulē. Šahs patiesi kļuva par spēli, kas pieejama ikvienam.
Šahs ir kā mīkla, kas joprojām nav atminēta. Tā vēl aizvien ir tikpat sarežģīta un fascinējoša, kāda tā bija pirms 1500 gadiem, kad to izgudroja Indijā. Par spīti mūsdienu digitālajam laikmetam un informācijas tehnoloģijām. Par spīti visam.
Izmantotie literatūras avoti:
- Daniels Kings. Šahs: No pirmajiem gājieniem līdz uzvarai. – Rīga: EVE, 2004
- Šahs un mats, un – karalis ir miris!//Ilustrētā Pasaules Vēsture. – Nr.2. – 2024. – 68.-71.lpp.