Svētdien, 7. maijā, noslēdzās cīņas Latvijas vīriešu čempionāta finālsacensībās, pirmo vietu sensacionāli izcīnot Rīgas Šaha skolas audzēknim, FIDE meistaram Arturam Bernotam. Vien 21 gadu jauns šahists ir viens no  jaunākiem spēlētājiem kopš Latvijas neatkarības atgūšanas, kuram ir izdevies izcīnīt valsts čempiona titulu.

Vērts pieminēt, ka gandrīz visi spēlētāji, kuri ir spējuši uzvarēt valsts meistarsacīkstēs tik agrā vecumā, vēlāk kļuva par lielmeistariem, tāpēc ir pamats cerēt, ka lielākie panākumi šī gada laureātam ir vēl priekšā.

Savas šahista gaitas Arturs uzsāka tālajā 2003. gadā trenera Leonīda Borisova vadībā. Pateicoties bērnam neraksturīgai pašatdevei un gribasspēkam, viņš ātri kļuva par vienu no daudzsološākajiem savas paaudzes spēlētājiem. Arturs ir 2011. gada Latvijas jauniešu čempionāta uzvarētājs un vairākkārtējs šo sacensību godalgoto vietu ieguvējs. Šobrīd viņš pats ne tikai  aktīvi piedalās turnīros, bet arī palīdz bērniem apgūt šaha spēles noslēpumus.

Īsā sarunā pēc turnīra Arturs dalījās domās par turnīru, pastāstīja par turpmākiem plāniem, kā arī atklāja sava straujā progresa noslēpumu.

 

Pēc 8. kārtas tev izdevās krietni atrauties no pārējiem pretendentiem, tuvāko sekotāju apsteidzot par veselu punktu, tomēr zaudējums pēdēja kārtā varēja liegt tev izcīnīt titulu. Kādas bija emocijas partijas laikā?

Šī partija bija ļoti svarīga un sapratu, ka nevienā brīdī viegli neklāsies. Pirms spēles  sākuma bija liels uztraukums, tomēr partijas laikā man pieauga pārliecības sajūta, jo izdevās veiksmīgi kontrolēt notikumu gaitu. Domāju, ka nevienā brīdi mana pozīcija nebija daudz sliktāka. Pēc partijas, protams, bija liels prieks, tomēr tajā brīdi līdz galam vēl nespēju apzināties to, ko biju paveicis.

Turnīrs izrādījās ļoti saspringts un pārsteigumiem bagāts. Vai tu varētu izcelt kādu atsevišķu partiju, kura tev bija visgrūtākā?

Grūtākā partija man bija pret starptautisko meistaru Tomu Kantānu, kurā, ne bez veiksmes palīdzības, man izdevās uzvarēt. Pretinieks bija ļoti labi sagatavojies atklātnē un es ātri dabūju sliktu pozīciju, tās bija īstas mocības. Pēc partijas bija sajūta, ka rezultāts ir pilnīgi neloģisks, tomēr šahā tā mēdz gadīties – kādam var paveikties, kādam nē.

Kurš tev palīdzēja turnīra laikā?

No visas sirds gribu pateikties maniem vecākiem, kuri vienmēr sniedz atbalstu un tic maniem spēkiem. Esmu pateicīgs savam trenerim Arturam Neikšānam, kurš ieguldīja  lielu darbu, palīdzot man attīstīties kā šahistam un kurš, par laimi, neapspēlēja mani turnīra pēdējā kārtā. Īpaši svarīgs sacensību laikā bija manas draudzenes atbalsts, viņa deva man pozitīvas emocijas, kas ļāva man pārvarēt grūtākus brīžus.  Palīdzēja arī draugi un šaha kolēģi, kuri visa turnīra garumā juta līdzi un sniedza ļoti vērtīgus padomus.

Runājot par draugiem un šaha kolēģiem. Ļoti bieži gadās, ka sacensībās draugiem jāspēlē savā starpā. Vai tādām partijām tu piešķir īpašu nozīmi?

Ar draugiem vienmēr ir sarežģīti spēlēt. Pirmkārt, tas ir morāli grūti, jo negribas nevienu aizvainot. Otrkārt, draugi pārāk labi viens otru pazīst.  Jāatzīst, ka spēlēšana pret draugiem pilnīgi nekādu prieku man nesagādā.

Jau 2012. gadā tu pietuvojies reitingam 2300, bet pārvarēt šo slieksni un izcīnīt FIDE meistara titulu tev izdevās tikai pēc 3 gadiem. Tomēr pēc tam sekoja izrāviens un pusotra gada laikā savu reitingu esi pacēlis vairāk nekā par 100 punktiem, izpildot divas starptautiskā meistara normas. Ar ko ir saistīts tik straujš progress?

Visdrīzāk, progress  ir saistīts ar to, ka visu šo laiku es turpināju sistemātiski nodarboties ar šahu un agri vai vēlu tam vajadzēja dot rezultātu. Diemžēl reti gadās tā, ka rezultāti nāk uzreiz, tāpēc jebkurā gadījumā ir jāturpina strādāt.  

No kura šahista partijām bērnība tu esi mācījies un kuram jutis līdzi?

Man vienmēr patika sekot līdzi jauno un ambiciozu sportistu gaitām, turklāt ne tikai šahā, bet arī citos sporta veidos. Pirms aptuveni 10 gadiem, lai cik savādi tas nebūtu, par tādiem tika uzskatīti Magnuss Karlsens un Sergejs Karjakins. Toreiz Karlsens man likās ļoti talantīgs un asprātīgs, savukārt Karjakinā patika viņa cītīgums un spēja strādāt.

Kuras trīs rakstura īpašības, tavuprāt, ir vissvarīgākās šahistam?

Pacietība, strādīgums un neatlaidība.

Vai tu varētu iedod kādu padomu bērniem, kuri vēl tikai sper savus pirmos soļus šahā?

Uzstādiet mērķus un sasniedziet tos!

 

Arturs aizvadīja turnīru ļoti augstā līmenī, nospēlējot vairākas skaistas partijas. Piedāvājam atrast mazu kombināciju no viņa partijas pret talantīgo Dmitriju Tokranovu.

Nospēlējiet kā Latvijas čempions! Baltie sāk un iegūst materiālo pārsvaru.

Atbilde ir pieejama šeit.